1991 EASTER Cup Kpvērtējums

Uz šosejas- mainīgs laiks

Ilgus gadus latvijas autosporttstu Sosejnieku augstākais mērķis bija piedalīšanās sociālistisko valstu «Draudzības» kausa sacīkstēs. Tā bija gandrīz vienīgā iespēja sacensties ar svešzemju braucējiem un iepazīt trases ārpus PSRS robežām. Lai piedalītos «sociālistiskā autosporta» lielākajā forumā, bija jāpierāda sava brauktvaresāna paSu mājās un, galvenais, jāgūst uzvara aizkulišu cīņā, kas bija neatņemama padomju

autosporta līdzgaitniece. Pajuka vecas organizatoriskās struktūras un beidzās an «Draudzības» kausa izcīņa — nebija vairs to «cēlo mērķu», kuru dēļ šis sacensības rikoja. No vienas puses — tagad Latvijas autosportisuem ir pavčrusas plašas iespējas pašiem izlemt, kur braukt. No otras — nav nemaz Uk vienkārši izvēlēties pareizo virzienu, kurā ieguldīt savus pūliņus. Turklāt tagad visi organizatoriskie, finansiālie un materiālie jautājumi pilnīgi gulstas uz pašu pleciem Un vēl viena problēma — picaugoSās dārdzības apstākļos ievērojami samazināsies Biķerniekos, kā ari citās Baltijas un Krievijas trasēs rīkoto sacīkšu skaits. Atlikušie mači pulcēs visus spēcīgākos braucējus, būs ļoti nopietna konkurence — tā zudis iespēja startēt jaunajiem sportistiem, kuri tikko sdkuSi vai domā sākt piedalīties autosacīkstēs. Tikai retajam izdosies uzreiz uzrādīt meistariem līdzvērtīgus rezultātus — lai to sasniegtu, nepieciešama sacīkšu pieredze. Vai veidojas apburtais loks?

Kas tas ir — «Easter Cup»

Līdzīgas grūtības jāpārvar ari citu bijušo sociālistisko valstu sportistiem. Galvenais Šķērslis ceļā uz Eiropas un pasaules mēroga mačiem ir nauda. Pat piedalīšanās formulas «Opel» vai formulas «Ford» sacīkstēs nav iedomājama bez ietekmīgu sponsoru palidzibas,kur nu vēl F-3. Bet, lai iedvestu cieņu pret sevi menedžeru un augstāku klašu komandu īpašnieku aprindās, ir jābrauc. Lai radītu Sādu iespēju finansiāli vājāk nodrošinātajiem sportistiem, Šāgada sākumā izveidoja pilnīgi jaunas sacensības — «Easter Cup». Tā galveno organizatorisko darbu uzņēmās vācieši. Mērķis — izraisīt  par šīm sacīkstēm skatītāju interesi, tādā veidā piesaistot sponsorus un autosporta speciālistus. Čempionātā piedalījās sportisti no Vācijas, Polijas, Čehoslovakijas, Latvijas, Potehins un Kretovs no Krievijas, brāļi JonuSi no Lietuvas, plānoja startēt an Toivo Asmers no Igaunijas. Izveidojās diezgan raiba kompānija — gan jauni puisi, kas tikko uzsākuSi braukt ar sacīkšu mašīnām, gan jau padzīvojusi veterāni, gan profesionāli braucēji, gan ari tādi, kuri sēžas formulas mašīnās hobija dēļ. Snigtākais piemērs pēdējiem — vācietis Fricis Kobele, kurš kļuva par uzvarētāju. Viņš ir pietiekami turīgs vīrs, lai vārētu noīrēt no komandas «BROSS» sadkSu maSīnu, tādējādi uzturot savu sportisko formu un papildinot Kobeļu ģimenes uzvaru sarakstu (šā uzvārda īpašnieki jau labi sen Vācijā pazīstami kā veiksmīgi autobraucēji. Bet par «EC» krāšņāko ziedu kļuva Friča Kobeļa krustmeita Melānija, kura mācēja regulāri atstāt savas mašīnas aizmugurē daudzus pieredzējušus braucējus. Melānija piedalījās «Easter Cup» ar mērķi sagatavoties startiem nākamā gada formulas «Renault» čempionāta. Tas pēc sava līmeņa maz atpaliek no F-3. Latvijas komandas braucēji — «Foruma» duets Indulis Rukuts un Andris Kaļķis, Andris Stāts no «Activit» un privātbraucējs Raimonds Dzintars — izrādījās vienīgie no agrākās PSRS sportistiem, kas spēja piedalīties gandrīz visos posmos. Kāpēc mūsējie lika uzsvaru uz piedalīšanos UeSi «Easter Cup»? Ja jau bija vēlēšanās braukt ārzemju trasēs, tad varēja taču doties, piemēram, uz Skandināvijas valstīm vai Polijas atklāto čempionātu, kur, starp citu, ir ievērojami augstāki balvu fondi. Mūsu kaimiņi tā arī darīja — igauņiem ir seni kontakti ar somu un zviedru sportistiem, bet Ijetuvas formulu braucēji ir pastāvīgi favoriu visās Polijas trasēs. Taču «Easter Cup» izceļas ar savām perspektīvām. Organizatoru nodomi realizējas — skatītāji jauno klasi uzņēma ar interesi, plašais dalībnieku skaits no Vācijas liecina par atzinību sportistu vidū, bet televīzijas uzmanība apliecina speciālistu ievērību. Gada sākumā sacensībām bija eksperimentaLs raksturs, bet Šobrid jau ir izlemts, ka tās turpināsies arī nākamajā sezonā 1992. gadā uz «Easter Cup» plāno Kronenteties ari daudzi igauņu un luvicšu braucēji —jūtami pieaugs konkurence un sportiskais līmenis. Eiropas trasēs Latvijas sportisti parāSīja sevi ļoti labā gaisma Visa čempionāta laikā par līderpozīcijām cīriijfls «Foruma» komanda Rukuts/Kaļķis — viņus kopvērtējumā pārspēja vienīgi Fricis Kobele. Arī Andris Štāts un Raimonds Dzintars neļāva konkurentiem sevi aizmirst. Noslēgumā Andris Kaļķis ieņēma otro, Indulis Rukuts — trešo, bet Štāls un Dzintars — attiecīgi septīto un astoto vietu.

«Easter Cup» posmi notika Polijas, divās Čehoslovakijas un trijās Vācijas trasēs. Slavenākā no tām noteikti ir Nirburgnnga, kur jau kopS gadsimta sākuma regulāri notiek augstākā ranga sacīkstes dažādās auto un moto klasēs. Kaut ari Andris Kaļķis trīs reizes finftēia ka uzvarētais, vislabākās atmiņas viņam tomēr palikušas par braucienu Brno trasē Čehoslovakijā, kur pēdējā apli tehniska iemesla pēc viņš izstājās un saņēma ieskaiti tikai par sesto vietu. Toties visu sacīkšu laiku katrā pagriezienā notika «rīvēšanās» ar Frici Kobcli — Šķietami mūžam mierigajā un pat kautrīgajā Andri sēž īsts nemiera gars. 1 āpēc ari Nirbergas posms, kur gūta paU pārliecinošākā uzvara, esot vadībā no starta līdz finišam, viņam Šķita garlaicīgs. Indulim Rukutam lielāko gandarījumu sagādāja Poznaņasposms (Polija), kur viņš ieņēma trešo vietu, uzrādot savu labāko rezultātu čempionātā. Ceturtās vietas Brno, Nirbergas un Zigerlandes trasēs varētu nosaukt par zaudētām trešajām vietām — katrreiz īsi pirms finiSa gadījās kāda sīka neveiksme. Andrim Štālam Šogad bija grūta sezona — gandrīz visos mačos bija jāpiedzīvo tehniski defekti. Tāpēc viņam patīkamākais bija Brno posms, kur mašīna izrādījās uzticīga savam saimniekam un ļāva ieņemt piekto vietu. Bet visiem kopā galvenais ieguvums bija starptautisku sacīkšu pieredze. Izdevās iepazīt dažādas trases, vērot, kā tajās organizē sacensības. Pateicoties ievērojamiem naudas ieguldījumiem un rūpīgi izplānotam darbam, sacīkšu dienas tādās trasēs ka Nirburgringa vai Brno kļūst par īstiem svētkiem gan skatītājiem, gan sportistiem. Tikai tad, kad sacīkšu aplis ne bridi nestāv dīkā, bet brīvdienās cita pēc citas startē dažādas sacīkstes un citi pasākumi, — trase var kļūt par iemīļotu atpūtas vietu sporta draugiem un nest ienākumu tās īpašniekiem. Ko prasa uzvaras? Jā, tieši ko prasa, nevis cik maksa. Protams, skaties no kuras puses gribi, autosports ir ļoti dārga nodarbošanās. Bet pat tirgus attiecības un kapitālistiskais dzīves veids, uz kuru pašlaik tā tiecamies, pirmām kārtām balstās uz apzinīgu un sistemātisku darbu. Galu galā ari naudas sagādāšana prasa laiku un rūpes. Panākumi un uzvaras sacīkstes rāda nevis braucēju un komandu rīcībā esošo līdzekļu lielumu, bet gan ikdienā veikto darbu apjomus. Un tie ir milzīgi — ar astoņām stundām darbdienā vien nepietiek. Atbilstīgi ir ari rezultāti — piemēram, «Foruma» komanda tehniskā aprīkojuma un ekipējuma ziņā jau var atļauties sevi pieskaitīt pie līderēm starp agrākās PSRS vienībām. Protams, ir ari nerealizēti plāni. Finansiālu apstākļu dēļ nav izdevies "īstenot nodomu Andrim Kaļķim veikt testus autobraucēju skolā Vācijā. Tas palīdzētu atrast vietu kādā ātrāko formulu komandā, taču ari tas prasa lielus līdzekļus, kurus līdz šim atrast Latvija nav izdevies.' Pateicoties tādām firmām kā «Forums» un «Activit», kur atradās īsti autosacīkšu cienītāji un tālredzīgi cilvēki, formulu braucējiem ir izdevies nodrošināt nepieciešamas tehniskās vajadzības, lai startētu pašmājas. Piesaistot ārvalstu sponsorus, var sacensties ari citur. Taču nedrīkst domāt, ka pierādīts, ka musu puiši var braukt tikpat ātri kā viņu ilggadējie konkurenti formulu klasēs — lietuvieši, igauni un Krievijas pārstāv]l Turklāt — paSi esam FIA sastāvā un paši varam pirkt licences. Bet darbi neļauj atpūsties ari ziemd. Indulim Rukutam un Andrim Kaļķim jāveic daudzi komandas tehniskā aprīkojuma sagatavošanas un finansiālā * nodrošinājuma pasākumi IJdztekus Indubs turpina darbu pie jaunas sacīkšu mašīnas konstruēšanas. Sadarbībā ar igauņu uzņēmumu «Kavor» tiek būvēta Austmmeiropas valstis vēl nebijuša līmeņa formula. Tas nesošais elements — monokoks — būs veidots no oglekļa šķiedru kompozītmateriāliem. Mašīna atbildīs visam starptautiskajām drošības prasībām un derēs sacīkstēm F-3 klasē. Tehnoloģiski sarežģītāko mezglu izgatavošanā ir iesaistīti ari Latvijas mazās aviācijas speciālisti. Bet Andris, kurš šogad sevi apliecinājis kā lielisks sadksu dzinēju speciālists, drīz atsāks gatavot motorus jaunajai sezonai. «Foruma» komanda ir pārliecināta par savām spējām veiksmīgi braukt ari turpmāk. Galvenās cerības 1992. gadā tiek liktas uz iespēju turpināt startēt «Easter Cup» čempionātā. Taču īstas pārliecības vēl nav. Atkarība no dažādiem apstākļiem tuvojoties pavasarim, būs jāizlemj — vai nav izdevīgāk pāriet uz kādu citu sacensību seriālu... Kopumā, per spīti kļūmēm atsevišķās sacīkstēs, «Foruma» piloti aizvadīto sezonu uzskata par veiksmīgu — rezultāti atbilst gan braukšanas prasmei, gan sasniegtajam komandas tehniskajam līmenim. Nedaudz atšķirīgas ir Andra Štāla problēmas. Līdz šim visu izdevumu nastu viņš veiksmīgi dalīja ar «Activit» firmu. Bet pašreizējos ekonomiskajos apstākļos Andrim nākotne šķiet diezgan drūma. Tāpēc blakus mašīnas aprūpes darbiem pamatuzmanību viņš velta naudas jautājumu asināšanai. Andris Stāb paredz, ka nākamgad gaidāma ļoti augsta konkurence Padomju Savienības čempionātā (to gan sauks citādi). Tāpēc, ja apstākļi liegs startēt ārzemēs, viņš domā braukt ne mazāk interesantās sacīkstēs Baltijas trasēs un Krievijā. Atškiribā no «Foruma» pilotiem Andris aizvadīto sezonu uzskata par neveiksmīgu — gandrīz katrās sacīkstes vairāk bijis jācīnās nevis ar konkurentiem, bet ar tehniskām problēmām. Rezultāti potenciāli varējuši būt ievērojami augstāki. Vēl lielākas neskaidrības ir Ērivātbraucējam Raimondam Dzintaram. Vai varēs vezumu (formulu) vēl pavilkt? Bet varbūt talantīgajam braucējam uzrodas kāds sponsors? To neviens vēl nezina. Pavasarī redzēs... Grūtību ir daudz, taču ne tādas vien ir pārvarētas. Kārtīgs darbs nekad nav palicis bez rezultāta, tāpēc gaidīsim pavasari, kad Biķerniekos atkal ierūksies dzinēji un savu skrējienu uzsāks kārtējā autosezona. Kāda tā būs? tagad viņi var vizināties pa pasauli un baudīt zelta dzrvi. lerodoties uz sacīkstēm jebkurā zemē, nevar līdzīgi F-l pilotiem apmesties pilsētas dārgākajā hoteli. Pat pārtika jāved bdzi no mājām. Tas ir pašsaprotams visiem caurmēra autosportistiem pat attīstītajās kapitālisma valstis — ari viņi uzskata par ekonomiski izdevīgāku iegādāties visu nepieciešamo pirms sacīkstēm, nevis pirkt sporta kompleksos, kur cenas domātas naudīgo tūristu un atpūtnieku izspiešanai. Milzīga nozīme ir visu to cilvēku pašaizliedzīgai palīdzībai, kuri devuši savu ieguldījumu panākumu kaldināšanā. Par paraugu jāmin autosporta draugiem labi pazīstamais /Vnolds Dambis, kura vadītā Latvijas Alrumbraucēju asociācija gādāja par nepieciešamajām licencēm, pieteikumiem, vīzām un citiem dokumentiem. Nav iedomājama nekāda darbība, ja Latvijas komandai nebūtu tāda menedžera un tulka kā Manfrēds Nepērts. Lielu lielais paldies jāsaka tādiem mīļiem cilvēkiem kā Gobiņu ģimene, kuri savās mājās Vācijā devuši pajumti ne vienam vien ceļotājam no Latvijas.

Klusā sezona

Šosejraekiem iestājusies klusā sezona — laiks, kad var pārdomāt un izvērtēt aizvadīto sezonu un veikt galvenos sagatavošanas darbus rītdienai. Šogad uz paveikto var atskatīties ar mierīgu sirdi — gūti panākumi starptautiskos mačos, bijuši veiksmīgi starti pašu mājās. lepriekšējos gados bija lielas grūtības ar licenču iegūšanu Maskavā. Turienes funkcionāri savus atteikumus argumentēja ar šķietami vājo Latvijas sportistu sniegumu salīdzinājuma ar citiem PSRS autobraucējiem. Tagad ir

Andris Barkāns