Guntars Judeiks

Viņa ceļš uz autosporta virsotnēm bija ļoti straujš, taču pietiekami smags. Pēc gūtās acs traumas, motosportam bija jāsaka ardievas. Judeiks tika pie veca Moskviča un sāka piedalīties rallijos un smago auto mačos. 1978. gadā jau startējot autošosejas sacīkstēs Valmieras pārstāvis ātri progresēja.

1979.gadā pirmoreiz startējot PSRS čempionātā izcīnīja 10.vietu. Rudenī Guntars Judeiks svinēja savu pirmo uzvaru, izcīnot 1.vietu „Dzintara Volgas” balvā.

1980.gadā Guntars Judeiks saņēma jaunu VAZ-2106 automašīnu un sākās uzvaru sērija visdažādākajās Vissavienības sacensībās. Sezonas atklāšanas sacensībās, Autotransporta ministrijas balvā, Dzintara Volgā Judeiks ieguva 1.vietas. PSRS čempionāta finālsacensībās Tbilisi „Rustavi” trasē viņš finišēja 3.vietā un saņēma bronzas medaļu.

1981.gads bija veiksmīgākā sezona Judeika karjerā. Viņš izcīnīja pārliecinošas uzvaras visās sacensībās, kurās startēja, ieskaitot PSRS čempionātu Kijevā. Jau pirmajā aplī Judeiks izvirzījās brauciena vadībā un pārliecinoši finišēja 1.vietā.

1982.gadu Judeiks uzsāka ar uzvaru ATD CAMK balvā, bija 3.vietā Baltijas čempionātā un ieguva Latvijas čempiona titulu. Autotransporta ministrijas balvas sacensībās – 1.vieta un PSRS čempionāta finālā tika izcīnīta 4.vieta. „Dzintara Volgā” Judeiks bija brauciena vadībā, bet tad mašīnai plīsa riepa un viņš izstājās.

1983.gadā Guntars Judeiks pārsēdās VAZ-2107 automašīnā. Sezonas sākumā viņš uzvarēja ATD CAMK balvā, tad 6.vieta Baltijas čempionātā un uzvaras Dzintara Volgā un PSRS čempionāta pusfināla posmā Biķerniekos. Finālsacensībās Kijevā Judeiks bija 5.vietā.

1984.gadā „septītais” žigulis tika nomainīts pret sarkanu VAZ-21011. Sezonas atklāšanas sacensībās 7.vieta, PSRS čempionāta pusfinālā -3.vieta, finālsacensībās Biķerniekos tikai nedaudz pietrūka līdz medaļai – 4.vieta. Baltijas čempionātā Judeiks palika 2.vietā, taču tika pie Latvijas čempiona titula. Pārējās sezonas sacīkstēs Judeikam konkurentu nebija. Viņš uzvarēja Igaunijas čempionāta, Autotransporta ministrijas balvas un Dzintara Volgas sacensībās, kā arī sacīkstēs „Zelta Rudens” Baltkrievijā.

1985.gada atklāšanas sacīkstēs Judeiks atkal bija pirmais. Dzintara Volgā tika izcīnīta 3.vieta un PSRS čempionāta pusfinālā 2.vieta. Pārējie sezonas starti nebija tik veiksmīgi, jo nācās izstāties tehnisku iemeslu dēļ. PSRS čempionāta kvalifikācijā Kijevas trasē „Čaika” Judeikam bija 6.kontrollaiks. Finālbrauciena startā Judeiks jau bija noķēris līderus, kad notika sadursme starp G.Judeiku, V.Taraili un J.Borovikovu, un 200m pēc starta Judeikam čempionāts beidzās ar izstāšanos.

1986.gadā, lai varētu startēt PSRS tautu spartakiādē Latvijas izlases sastāvā, Judeiks pārgāja uz 1300cm3 klasi. Viņš uzvarēja „Tallinn SAB” balvā, „Dzintara Volgā” un Autotransporta ministrijas balvā. Bija 3.vietā Baltijas čempionātā un kļuva par Latvijas čempionu. PSRS čempionāta pusfinālā bija 2.vietā un finālsacensībās Judeiks nesadalīja trasi ar E.Karpi un līdz medaļai nedaudz pietrūka – 4.vieta. Spartakiādes finālā Guntars atradās ceturtajā vietā līdz 8.aplim, kad gadījās tehniska ķibele ar mašīnas aizdedzi un vajadzēja izstāties.

1987.gadu Judeiks sāka ar uzvaru PSRS čempionāta 1.posmā Tbilisi „Rustavi ” trasē. Tad viņš otro gadu pēc kārtas uzvarēja „Tallinn SAB” balvas izcīņā, Baltijas čempionātā atkal bija 3.vietā un „Dzintara Volgā” – 2.vietā. PSRS čempionāta turpinājumā tik labi vairs negāja, viņš bija 6.vietā Kijevā un izstājās Rīgā. Pirms pēdējā izšķirošā fināla posma Rīgā Judeiks ieņēma trešo vietu. Finālbrauciens bija piedzīvojumiem bagāts. Vispirms no trases viņu izstūma komandas biedrs Karpis, tad radās problēmas ar mašīnu un Judeiks atkrita uz 15.vietu, taču turpināja cīnīties un finišēja 6.vietā. Pēc līdera A.Švidkija un V.Reucka diskvalifikācijas par tehnisko noteikumu neievērošanas Judeiks ieņēma 4.vietu, kas kopsummā nodrošināja PSRS čempionāta bronzas medaļu. Sezonas noslēgumā Judeiks vēl uzvarēja „Zelta rudens” sacīkstēs „Borovaja” trasē Baltkrievijā.

1988.gadā Guntars tika pie jauna VAZ-2105 automobīļa un startēja A-1300 grupas mašīnu klasē . Sezonas starts sanāca ļoti labs, viņš atkal uzvarēja PSRS čempionāta posmā Tbilisi. Otrajā posmā Kijevā Judeiks ierindojās 7.vietā, taču pēdējā Rīgas posmā nepaveicās. Skatītāju atbalsts, vieta pirmajā starta rindā, piecu sekunžu handikaps pēc trim veiktajiem apļiem tūkstoš reižu izbrauktajā Biķernieku aplī – viss it kā solīja uzvaru kopvērtējumā. Diemžēl cerības izplēnēja ceturtajā aplī, kad izbeidzās mašīnas dzinējs. Neskatoties uz piedzīvoto neveiksmi, saskaitot punktus kopvērtējumā Guntars Judeiks ieguva PSRS čempionāta bronzas medaļu. Judeiks startēja arī starptautiskajā „Draudzības kausa” Rīgas posmā un neilgi pirms brauciena beigām bija aizcīnījies līdz 3.vietai, taču pildot PSRS izlases komandas pavēli, palaida priekšā divus komandas biedrus, palikdams 5.vietā. Šajā gadā Biķerniekos Judeiks izcīnīja 3.vietu Baltijas čempionātā un kā arī „Tallinn SAB” balvas izcīņā.

1989.gadā Judeiku beidzot iekļāva PSRS izlases pamatsastāvā startiem Sociālistisko valstu „Draudzības kausā”. Judeiks brauca pārsteidzoši stabili, sezonas gaitā izcīnot 6., 4., 5., 4.vietas posmos, kas kopvērtējumā viņam deva 7.vietu starp gandrīz četrdesmit startējušiem braucējiem. PSRS čempionātā Judeikam – 7.vieta, viņš kļuva arī par Baltijas un Latvijas čempionu A-1300 grupā, bija 4.vietā Biķernieku kausā A-1600 klasē. Sezonas pēdējās sacensībās Guntars pārsēdās uz priekšpiedziņas VAZ-2108 un finišēja 4.vietā Autotransporta ministrijas balvā.

1990.gadā PSRS čempionātā Judeiks startēja tikai 2.posmā Rīgā un ieņēma 4.vietu. „Tallinn SAB” starptautiskajās sacensībās Judeikam 3.vieta un vienā no Polijas čempionāta posmiem arī 3.vieta.

1991.gadā Guntars Judeiks piedalījās divos no trim PSRS čempionāta posmiem A-1600 klasē ar VAZ-2108. Rīgā viņš bija 7.vietā, Kijevā – 5.vietā, kas kopvērtējumā deva 7.vietu pēdējā PSRS čempionātā. Vienā no Polijas čempionāta posmiem Poznaņā Judeiks pārliecinoši bija pirmais, pārspējot konkurentus ar daudz jaudīgākām Rietumu automašīnām.

1992.gadā PSRS autosporta sistēma jau bija pilnībā sabrukusi un jauna vietā vēl nebija izveidota, bijušajā PSRS norisinājās tikai dažas sacensības. Guntars Judeiks aizvadīja sezonu Polijas atklātajā čempionātā un sezonas kopvērtējumā bija trešais. Sacensībās „Dzintara aplis” Biķerniekos Judeiks finišēja 3.vietā.

1993.gads bija pēdējais, kad Guntars Judeiks piedalījās autošosejas sacīkstēs. Sacensībās „Dzintara aplis” viņš finišēja 3. un 2.vietā braucienos.

Autosportists tuvplānā

Autosacensibas vēro simtem tūkstošu skatītāju. Tās saista ar maksimāliem ātrumiem un sacensību azartu, ar sportistu meistarību un risku. Autosporta vēsture sākta rakstit 19. gadsimta beigās - tūlīt pēc pirmā automobiļa izgudrošanas, Mūsu novadā autosportam nav tik senu tradīciju. Tā vēsture sākās tikai nedaudz vairak kā pirms pārdesmit gadiem. Mūsu rajona autosportā bijuši vairāki izcili aulosportisti. Jūs droši vien atceraties kriosistus Iilgvaru Pētersonu un Alekseju Baranovu, universālo Arturu Stradu, ātrumnieku Pāvilu Mežalu. Tagad ar interesi sekojam Jāņa Аllika un Guntara Judeika startieim ātrumsacensībās pa apli. lepazistināsim tuvāk ar vienu no viņiem:

GUNTARS JUDEIKS - 28 gadus vecs, augums 178cm, svars 74 kg, precējies, divu bērnu tēvs, strādā LRTN Valmieras rajona apvienībā par mehāniķi. PSRS sporta meistara kandidāts motosportā, PSRS sporta meistars autosportā, Latvijas un Baltijas čempions, divkārtējs «Dzintara volgas› īpašnieks, PSRS meistarsacīkšu bronzas laureāts, Latvijas izlases-81 kapteinis.

- No kurienes tev ķēriens uz tehniku. varbūt no tēva?

- Diez vai. Drīzāk gan daļa «vainas» jāuzņemas vectēvam, kurš iemācīja braukt ar motociklu, kad man vēl kājas neskāra zemi. Uzsēdlnāia uz motocikla un pleturēia līdz sāku braukt. Kad gribēju apstāties, plebraucu pia viņa un, tikai pieturot, spēju normali nokāpt no motocikla.

- Ka sākas tavas ‚ранам: tas?

- vēl māciios Burtnieku astoņgadīgajā skolā, kad pabeidzu jahtu vadītāju kursus pie депеш]: Kanska. Tomēr vilināja tehniskie sporta veidi. Trīs gadus startētu sacensības ar motoveloslpēdu «Gauja», tad 175 cm3 klasē, bet 1970. gadā VUIeR motosekciiā sāku braukt 850 cm3 klasē. Motokrosā piedalīties beidzu 1977, „(11.416-not Latvijas čempiona nosaukumu ziemas motokrosa.

- Un pēc tam аншлаги?

- л. 1978. gad! saku piedalīties autorallijos kopā ar Ansi Ozoliņu. Vecais moskvičs godīgl nokalpoja manās autosporta skolas gaitās. Ieguvu pirmo sporta klasi un nākošajā gadā jau piedalījos

PSRS čempionātā. Jau tajā laikā ātrumsacīkstēs šosejā pa apli atļāva startēt sportistiem, sākot ar pirmo sporta klasi. Tagad prasības ir vēl augstākas. Visus Guntara panākumus autosportā nav vajadzības пикать galvenie no tiem jau atzīmēti šīs nelielās intervijas ievadā. Vēl piebildišu, ka savās pirmajās valsts meistarsacīkstēs Guntars finišēja desmitais.

- Kādas saites jums, auto motosportistiem. ir ar savu uzņēmumu?

- Vispirms jau mēs paši strādājam šeit, es piemēram jau desmit gadus. Mūsu panākumi nesaraujami saistīti ar savu kolektīvu gan morāli, gan materiāli. Autosports prasa ievērojamus līdzekļus. bet mūsu izcīnītās vietas plāna izpildes ailē neiekļausi. Daļa kolektīva locekļu tādēļ sporta izdevumus uzskata par nevajadzīgiem. Tas sarūgtina. Bet daudzi sporta līdzjutēji un draugi interesējas par mums, seko mūsu startlem, как! par mums. Ari vairums darbabiedru. Tas paaugstina mūsu atbildību - katrās sacensībās gribas startēt ar maksimālo slodzi. Izšķirošie nopelni automotospprta attīstībā mūsu uzņēmumā ir pārvaldniekam Pāvilam Mežalam. Nepārspīlējot varu teikt -ja nebūtu viņa, nebūtu mūs un autdsporta rajonā, vismaz pašreizējā līmeni noteikti nē. Mans sarunu biedrs пеminēja vēl vienu aspektu, kā izpaužas uzņēmuma vadības rūpes par sportistiem,

- jaunajā dzīvojamā namā atslēgas vienlaikus saņēma pieci autosporta veterāni un pašreiz aktīvie autobraucēji.

- Kas nosaka panākumus autosportā?

- Tehnika un paša spējas. Dažādās klasēs šo komponentu attiecība mainās. Sērijveida automobiļu sacensībās tehnika visiem braucējiem ir puslīdz vienāda, jo tehniskajos noteikumos nekāda forsēšana nav atļauta. Šo mašīnu sacensībās panākumu pamatā galvenokārt ir katra sportista individuālā meistarība. Forsēto automobiļu sacensībās ievērojami pieaug tehnikas loma. jo visiem autobraucējiem nav vienādas iespējas un dzinēju jauda svārstās ievērojamās robežās. pat līdz п zirgspēkiem. Uzvaru izcinīs tas, kura automobilim spēcīgāks motors.

- Kāda nozīme riskam?

- Autosports - tas ir risks lielāks vai mazāks, bet tomēr risks. Man bieži pārmet, ka es par daudz riskējot. Pats tomēr jūtu, cik augstu riska pakāpi varu pieļaut. Autosportā ši izjūta mani vēl nav pievllusi. Vienmēr cenšos simtdaļu sekundes vēlāk nekā konkurents nospiest bremzes pedāli. Sportistam jāzin savas spējas un jāizjūt robeža, aiz kuras mašīna sak valdīt pār sportistu, bet ne otrādi. Šādi aprēķināta riska pakāpe raksturīga tikai lieliem meistariem. Skatītājiem, kas sevišķi iedzilinājušies visās autosporta niansēs, šķiet. ka Jānis Alliks brauc rezervēti- valsts meistarsacīkstēs «tikai» septītā vieta, desmiti vieta...

- Viņiem nav taisnība. Jānis brauc ne sliktāk par mani, tikai viņa forsēto automobiļu klasē toni uzdod desmit vai nedaudz vairāk autorūpnicu sportistu. Ar savām iespējām un dzinēja forsējuma pakāpi, tas ir, jaudu, viņi faktiski ir ārpus konkurences. Vairāki no tiem Jānim teikuši burtiski sekojošo:

- Tu vari iekšas gāzt laukā. bet augstāk par piekto vietu tik un tā netiksi.

levērojiet - autoritātes Jānim iedalit vietu ne jau otraijā desmitā, bet tūlīt aiz līderiem. .nu ш vien liecina parr viņa spējām. Savu pēdējo vārdu Jānis vēl nav teicis,

- Kāda loma autosportā ir mehāniķim?

- Nenovērtējama, jo sportists viens sagatavot mašinu sacensībām nespēj. Sacīkšu laikā mehāniķis sniedz informāciju par sacensību gaitu un koriģē brauciena grafiku. Mani panākumi ir arī Gunāra Cīruja un Vaira Ludvigsona nopelns.

- Kas tev patīk autosportā?

- Ātrums, sacīkšu atmosfēra, momentāla situāciju maiņa. Patīk slapjas un slidenas, sarežģītas trases - tādas kā Biķernieku aplis. Sacensību iznākumu šeit izšķir sportista meistarība. Patīk sacensību organizācija Biķernieku sporta kompleksā un Latvijas trasēs vispār. Kronis līdz šim redzētajam bija nesenais PSRS komandu rallijs Liepājas apkārtnē. Tāpat kā olimpiskajās spēlēs,

kaut ko tādu var redzēt tikai reizi vairākos gados. Pārējās mūsu zemes trasēs organizācija vēl visai tālu no vēlamās.

-_ Kādas problēmas pašlaik autosportā visaktuālākās?

- Joprojām neapmierinoša apgāde ar riepām un rezerves daļām. To nodrošinājums sasniedz tikai 10-20 procentus. Pārējais atkarīgs no katra sportista individuālajām spējām sameklēt, sarunāt, nopirkt. Rezerves dalu un riepu nodrošinājumu Guntars, protams, vērtē no republikas mēroga autobraucēja pozīcijām. Valsts izlases dalībniekiem šis jautājums kārtojams vieglāk.

- Automobiļu sagatavošanas tehniskie noteikumi loti neskaidri definēti, iespējama to dažāda izpratne. Vēlams būtu nodrošināt komandas ar glītiem vienveida sporta tērpiem un ekipējumu.

- Beidzot noslēdzošais jautājums: tavi turpmākie plāni un nodomi?

- Vispirms gribu labi startēt "Dzintara volgā" šā gada 15. un 16. augustā. Mēneša beigās startēšu Vissavlenibas sacensībās "Kijevas aplis". Un tad jau arī būs klāt valsts meistarsacīkstes. Kā pagājušā gada laureāts startēšu finālsacensībās bez priekšsacikstēm. Sezonu mijā gatavojos startēt rallijā. Visi rajons autosporta lidzjutēji un «Liesmas» lasītāji no vēl Tev un Jānim panākumus turpmākajos startos. Mēs karsisim tikai par jums!

Dialogā par autosportu piedalījās l. IRMEJS

Liesma (Valmiera), Nr.128 (15.08.1981)