Eduards Kiope

PIEMINEKLI UZCELT

JURIS BREŽĢIS

Biķernieku kompleksā auto un moto sporta bāze. Eduards Kiope. Tie ir divi nedalāmi jēdzieni. Bāze, kas, pēc daudzu speciālistu domām, ir viena no labākajām, ja ne pati labākā Padomju Savienībā. Kiope, kurš tai veltījis vairāk nekā 20 dzīves gadu. Bāze, kurai dažādu apstākļu dēj draudēja necils gals, bet patlaban, kad pretrunīgo pušu starpā panākts kompromisa variants, tā acīmredzot vēl dzīvos ilgi un turpinās savu svētīgo darbu. Kiope, par kuru mēdz gan ar smaidu, gan nopietni sacīt, ka viņš sev, dzīvam esot, uzcēlis pieminekli. Par bāzi un Kiopi šis apraksts.

BĀZE

1966. gada 2. janvarī purvainajās p|avās, kas atradās starp Biķernieku mežu un panīkušo, pat bez elektrības dzīvojošo Vecā Mežciema būdeļu rajonu, ieradās ekskavatori un buldozeri. Metāla kausi un lemeši ar žņerkstoņu griezās sasalušajā purva zemē un biedēja vārnu barus, kas līdz šim, pārlidodami no viena sila uz otru, bija allaž acīgi vērojuši baltā klusuma joslu starp tiem. Beidzot bija sācies tas, par ko tika domāts un runāts jau gadus piecus. Varbūt pat senāk Padomju Latvijas motosportisti bija guvuši pirmos panākumus Vissavienības un patstarptautiskajā arēnā. Kā neatvairāms katalizators masu motosporta attīstību bija sekmējuši 1957. un 1958. gada grandiozie starptautiskie motokrosi Šmerlī. Sacensības, kuru skatītāju skaita rekords 350 tūkstoši mūsu republikā joprojām nav pārspēts un tā labošanai laikam būs jāgaida «jauns Bīmons». Mežaparka trase, kura tāpat jau nevarēja apmierināt ne vadošo sportistu, ne jauno entuziastu prasības, pārdzīvoja savas pēdējās stundas. Tur veidojās Kultūras un atpūtas parks, tur uzcēla Zaļo teātri un vēlāk Lielo estrādi, tur ierīkoja Tautas saimniecības sasniegumu izstādi, iekārtoja atrakciju paviljonus un laivu staciju. Motociklu skaļais temps, dabiski, šajā atpūtas un cita veida izpriecu kompleksā vairāk neiederējās. 1960. gadā Autotransporta darbinieku arodbiedrības aizbildniecībā bija nodibinājies Centrālais auto un moto klubs. Toreizējam republikas autotransporta un šoseju ministram Libertam ienāca prātā kada elementāra, tobrīd tīri revolucionāra doma. Lai šoferu saimē likvidētu žūpošanu un citas ar to saistītās nejēdzības, republikā jāizveido autosports. Bet tas nav iespējams bez trases. Un tā, apvienojoties dažādiem viedokļiem un kopīgām interesēm, sākās nopietnas domas vienā virzienā. Kopš 1958. gadā Sporta komiteja tehniskos sporta veidus bija nodevusi DOSAAF pārziņā, kas strādāja bez valsts budžeta un līdz ar to bija visai nabadzīga organizācija, jaunajai bāzei, kaut vai sākumā trasei, vajadzēja nest naudu, strādāt pēc saimnieciska aprēķina. Tātad tai vajadzēja būt ne pārāk tālu no pilsētas sabiedriskā transporta maršrutiem. Lai ļaudis varētu nākt bariem. Vajadzēja arī zināmas reljefa ipatnības. attiecīgu sarežģītības pakāpi. Eduards Kiope, pārstaigājis visus Rīgas piepilsētas rajonus, nolēma, ka vislabākais būtu Biķernieku variants.

KIOPE

1945. gadā pēc atjaunošanas Artūra Popa vadība darbu sāka Rīgas automotoklubs. Tas vadīja sporta darbu un arī organizēja šoferu un motociklu vadītāju kursus. Pirmajā plūsmā bija pieteicies arī Purvciema piecpadsmitgadnieks Eduards Kiope. Kopā ar kursu biedru, vēlāk ilggadējo Rīgas DOSAAF tehnisko sporta veidu kluba priekšnieku Oskaru Valbergu un citiem entuziastiem 

 Edžus piekļuva aizvien tuvāk motora un ātruma Lielajam Noslēpumam. Teoriju mācīja inženieris Andrejs Ivanovs, braukšanas praksi - instruktors Viktors Deninis. Viss ritēja sekmīgi, taču mācību biedriem palika noslēpums, ka slaidajam staierim Kiopem ir slepens sapnis. Divi viņa klases biedri bija izplēsuši no vecākiem «červoncus» un nopirkuši trofeju motociklu DKW. Edžus bija palīdzējis mašīnu lāpīt. Un trijotne bija nolēmusi piedalīties sacensībās, kuras tolaik Mežaparkā jau gāja pilnā sparā. 1946. gada rudenī, kad Edžum jau bija gan tiesībām nepieciešamie 16 gadi, gan arī pats dokuments, Mežaparkā bija izsludinātas kārtējās sacensības. Pieteikties varēja pirms starta. Trofeju mašīna bija it kā kārtībā, bet kurš no trijiem tad brauks? Vēlā vakara stundā Mežaparka aplī trīs draugi sarīkoja konkursu. Viens brauc, pārējie divi skatās pulkstenī. Kuram nu no mājas izstieptais modinātājs parādīs visīsāko laiku ... Veiksmīgākais izrādījās Kiope.

Nakamaja diena viņš ka spārnots DKW seglos nesās uz Mežaparku. Taču, saki nu viens cilvēks! nelaime. Uz Gaisa tilta motoram «izkrita dzirkstele»... Kad jaunietis nonāca Mežaparkā, sacensību dalībnieki jau joņoja pa trasi. Pieredzējušākie motosportisti ātri vien atrada vainu trofejnieka motorā, bet... Bet pirmais starts bija jāatliek uz nākamo pavasari. Tajos gados ar vienu un to pašu motociklu brauca gan krosā, gan šosejā, gan hipodromā, gan trekā. Tā kā pirmās 1947.gada sacensības bija šosejā, tad Edžum, kurš gan bija vairāk domājis par krosu, izmantojot pērnruden! ar modinātājpulksteni iegūtās tiesības, triju DKW draugu kompāniju nācās pārstāvēt uz asfalta lentes. Šoreiz Gaisa tilta bruģis bija pret jauno entuziastu noskaņots labvēlīgāk, un «dzirkstele neizkrita». Iz Maria viņš bija laika. Tiesa, jutās visai jocīgi. Visi konkurenti vīri gados, ar lielu pirmskara braukšanas pieredzi. Visiem slavenu importa firmu motocikli, Edžum puiku ķīlētais rats ... Bet aplī notika sensācijā. Pirmais finišēja «zaļais». Braukšanas prasme, kas bija apgūta Pierīgas mālos un smiltīs, izrādījās lietderīgāka par favorītu «stiliem». Tā savā pirmajā startā astoņpadsmit gadu vecais Eduards Kiope kļuva par Rīgas čempionu pieaugušajiem (tad vēl jauniešus atsevišķi nevērtēja). Kā vienīgais no jaunajiem Kiope pirmais ielauzās matadoru kohortā. Ar viņu sāka nopietni rēķināties, nācās izbaudīt ne vienu vien paņēmienu no rūdīto motovilku «arsenāla». Bet drīz vien viņu sāka cienīt. 1949.gadā, kad Rīga saņēma pirmos sērijveidā ražotos padomju sacīkšu motociklus «I2», Eduar dam «krita» trīssimtpiecdesmitnieks. Bija arī pēdējais laiks. Trofejnieks juka pa visām skrūvīlom, un draugi atgādināja, ka la nemaz nav Edžus mašīna, ka šis to tikai pa sacensībām notriec, pats vietas ņem, bet īpašniekiem no tā nekā, ja neskaita tradicionālās trīs limonādes pēc uzvaras.

BĀZE

Biķernieku sporta bāzes svinīgā atklāšana notika 1966. gada 30. jūlijā. Tiesa, skaitījās gan gatava tikai pirmā karta. Bet. lai šo svinīgo mirkli kuplinātu, 3580 m garajā aplī, kuru tagad sauc par meistarības apli, pirms un pēc motosportistiem sacentās arī riteņbraucēji un autosportisti. Publika jūsmā aplaudēja. Bet kadas «partitūras» bija bijušas svinīgajām orķestra skaņām ... Sākumā «izplēstie» 19 purvpļavu hektāri nopietniem centieniem izveidot nopietnu bāzi bija kā lietus piliens Linezera Vajadzēja kaut nedaudz lauzties mežā. To bojāt nedrīkstēja, jo šeit skaitījās pilsētas «zaļa zona». Skaitījās... Biķernieku mežs sešdesmito gadu sakumā bija kļuvis par Rīgas atkritumu izgāztuvi. Gāja bojā koki un zālājs. CAMK instruktoram Kiopem un viņa biedriem, kuri vei-

ca projekta veidošanas pirmdarbus, ik uz soja ķērās kājas aiz lūžņas, bet atpūtas mirkļos varēja uzspēlēt futbolu ar tukšām konservu bundžām. Bet vairāku iestāžu un organizāciju kopdomas rezultāta bija panākts pats galvenais - ilgtermiņa līgums ar Rīgas pilsētas izpildu komiteju par Biķernieku meža daļas nomu. Ar noteikumu, ka trases meža daļa ies pa ceļiem un stigām. Daudz pateicības parādā ikviens republikas moto un autosportists, entuziasts un sporta draugs ir toreizējam republikas autotransporta un šoseju ministra vietniekam Hamilkaram Sviķim. Izprazdams trases nepieciešamību, viņš pateica, ka līdzekļi būs (tos ieguva, kooperējot ministrijas uzņēmumu sporta un atpūtas pasākumiem atvēlētos rubļus), dos arī celtniecības tehniku. Bet viss organi-

zatoriskais darbs, visa projektēšana un roku darbs jāveic pašiem. Projektu izstrādāja Gunārs Binde, to vadīja Pēteris Dzenis. Tas bija lielā entuziasma pamats. Strādāt nāca sportisti, tiesneši, sporta līdzjutēji. Neatsverams bija skolu, īpaši profesionāli tehnisko, atbalsts. Trakos pirmās kārtās izveidošana nd/inii'ki >ahi«dri'ka karia nostrādāja vairāk nekā 20 000 stundu. Trasei vajadzēja atbilst starptautiskajiem mērogiem. Bet nebija zināmi ne noteikumi, ne prasības. Bija grūtības ar speciālo literatūru. Viss tapa praktiski mājamatniecības ceļā. Liels atspaids bija vecā Biķernieku ceļa izmantošana. Tomēr stigu kvadrātus palaikam nācās «noapaļot». Vajadzēja cirst un zāģēt. Bet, kad pirmā kārta tika atklāta, skatītājiem izbrīnā atvērās acis un papletās mutes. Skaists, tīrs, lielisks meža masīvs, no pauguriņiem var pārredzēt vairākus līkumus, te taču īstā sporta un atpūtas vieta! Kad divas nedēļas pēc trases oficiālās atklāšanas Biķernieki pirmo reizi uzņēma PSRS čempionātu, skatītāju skaits jau tuvojās piecdesmit tūkstošiem. Eaudi nāca ar ģimenēm, veda līdzi draugus Jo tagad bija patīkami šaja meža ienākt. Ministrijas rūpē un 20 000 stundu nebija zemē nomestas. Tas bija milzu labums ne vien sporta meistarībai, bet arī tā popularizācijai, un, kā mēdz teikt, darbaļaužu lietderīgai un patīkamai atpūtai.

KIOPE

Eduarda braukšanas laikos visi motosportisti piedalījās visos sacensību veidos. Tad vēl visai populāra bija braukšana trekā. Motodūži cīkstējās «Marsā», Senču silā, Liepājas un Ventspils trekos. Kiope, protams, piedalījās, taču, kā pats atzīst, šis risks viņam nav biis īsti pa prātam. Brauca hipodromā. Tur izlikās pārāk vienmuļi. Brauca krosā. Tad krosi bija drausmīgi trases purvos, smiltājos. Mazāk svarīga bija braukšana, vairāk svarcelšana. Fiziski stiprākie Edvīns Krūze, Reinis Rešetniks, Edmunds Ķirsis šo slodzi izturēja. un viņi bija pirmie, kuri sāka plūkt republikai laurus Vissavienības un Eiropas mēroga. Vissavienības panākumi pēckara gados, tiesa, jau bija gūti. Tos 1947. gadā, kad valsts meistarsacīkstēs vēl atļāva startēt ar ārzemju mārku motocik-

kiem, ņēma Pops un Grīnbergs. Bet. kad trofejnieki, kas bija visa republikas motosporta bāze. tika no oficiālām sacensībām izsvītroti, sākās zināms -tukšuma posms». Mūsējie nespēja «piešauties» divtaktu dižiem», nebija attiecīgo zināšanu. lai pārvērstu tos par īsumiem «kaujas zirgiem». Reizēm pašmāju racionalizācija mašīnai nāca tikai par sliktu. Kurš bija labāks mehāniķis, tas arī izvirzījās.

Bet Kiope par savējo bija izvēlējies celtnieka profesiju. Ar izcilību beidzis Rīgas celtniecības tehnikumu, viņš bez iestāju pārbaudījumiem tika uzņemts LVU Celtniecības fakultātē. Saindēšanās ar motosportu, tiesa, mudināja pēc pirmā kursa pāriet uz Inženiermehānikas fakultāti. Taču šobrīd Eduards atzīst, ka tā bijusi kļūme. Jo viņš būtībā tomēr esot un paliekot celtnieks. Pilsētā kā celtnieks Kiope uzcēla tikai vienu māju. Paskatieties namu uz Ļeņina un K.Marksa ielas stūra, kur pirmajā stāvā ir mūzikas instrumentu veikals! Korekts, elegants darbiņš. Pēc tam viņš cēla Biķerniekus. Tā kā krosā un trekā īpašu sasniegumu nebija, Eduards sāka specializēties šosejas braukšanā. Viņa kontā trīs Rīgas un trīs republikas čempiona zelta medaļas. Vissavienības mačos lauru nekādu. Tos sāka krāt jau minētie Krūze. Rešetniks un Ķirsis 1958. gadā, kad Kiope beidza startēt. Bet pirms tam 1952. gadā viņa personiskajā dzīvē bija noticis liktenīgs pagrieziens. Bija iekritusi acīs blondā, smaidīgā riteņbraucēja Ērika Sice, kura tad jau bija kļuvusi par PSRS čempioni riteņbraukšanas krosā. Un drīz vien pēc pirmās skatu pārmaiņas Ērika kļuva par Kiopi. Un jaunais vīrs viņu ar vienu roku izcēla no divriteņa sedliem un piesēdināja motocikla stūrei. Sākumā gatavoja mašīnu pats. pēc tam. tāpat kā vairums republikas motospor-

tistu, šo procedūru uzticēja «gadsimta mehāniķim» Kārlim Ošiņam.

Ērikas kontā ir septiņas PSRS čempiones medaļas, kas izcīnītas gan vēlo, gan moto trasēs. Tā ka ar visu «pieticīgo» Eduarda devumu ģimenes kolekcijai pietiek. Kad pašam bija jāizvēlas vai nu celtniecība, vai organizatoriskais darbs motosportā, Eduards izšķīrās par pēdējo. Viņš nekad neko nespēj darīt mazāk kā par simt procentiem. Un divsimtprocentus neturēja ne pulksteņu aprobežotā tradicionalitāte, ne veselība. Tad viņš vēl nezināja, ka darbs Centrālajā auto un moto klubā viņu aizvedīs atpakaļ pie celtniecības, unikālas, tādas, kuru vēl nezināja republikas sporta vēsture un varbūt visā Padomju Savienībā par kaut ko līdzīgu bija tikai nojausmas.

BĀZE

1968. gadā bija gatavs Biķernieku bāzes otrais lielais aplis sacīkšu automašīnām. Šī 3662 m garā ātrumtrase drīz vien pēc atklāšanas, kurā atkal neiztika bez orķestra un dižiem vārdiem, uzņēma Sociālistisko valstu kausa izcīņas dalībniekus. Ārzemnieku atsauksmes visumā bija atzinīgas. Vācieši šaubījās, vai segumam pietikšot raupjuma, taču, kad uznāca lietus un neviens «nelidoja», ņēma savus vārdus atpakaļ. Poļi ieteica novietot zemāk vai pat uz pašas zemes trases ceļa zīmes. So prasību bāzes direktors E. Kiope atteicās izpildīt. lemesls utilitārs. Bēdīgs,

bet nenoliedzams. Trasē katru gadu notiek apmēram divpadsmit moto un auto sacensības. Bāzes darbinieki velta lielas pūles, lai teritoriju uzturētu kārtībā. Izved nolūzušos zarus, veic sanitārās cirtes, tīra skuju kārtu, kas pa ziemu sakrājas 15 cm biezumā. Un izveidojuši īstenu parku, kurš tīrības un kārtības ziņā ir kā diena pret nakti ar līdzīgos apstākļos augušo mežu Biķernieku ielas dienvidrietumu pusē. Šurp brīvdienās un citā brīvajā laikā nāk tūkstošiem rīdzinieku. Pa asfalta celiņiem traucas 'bērni ar trīssriteņiem un lielāka kalibra velomašīnām. Te laba vieta skrējieniem un pastaigām tiem, kuri «bēg no infarkta». Māmuļām vieglāk stumt ratiņus p# asfaltu nekā pa smiltim tie paši priežu zari un tas pats dabas aromāts taču pāri klājas. Bet bāzes darbinieki nespēj

izvaktēt tos «atpūtas cienītājus», kuri šeit ierodas ar savām pudelēm. Sit tās uz asfalta. Kuram palicis vairāk spēka, met augšup, cenzdamies trāpīt trases ceļa zīmēs... Un, ja tās būs uz zemes, tad jau varēs kaut ar kāju iespert. Diemžēl visi vēl neprot novērtēt to, kas viņiem par baltu velti uzdāvināts. Labi, šī atkāpe jau tā iznākusi pārāk gara. Padomju Savienībā patlaban ir trīs autonomās autotrases, vēl Kijevā un Rustavi. Biķerniekus daudzi citu republiku sportisti atzīst par labāko. Jo te ir arī labiekārtotas darbnīcas, kur var uzlādēt akumulatorus, metināt, ja nepieciešams, te ir visi palīgdienesti. var nomazgāt mašīnas un iet zem dušas paši. Patlaban Biķernieku bāzē bez nupat minētajiem palīgdienestiem ir: kartu trase, kur ziemā notiek apmācības automašīnu vadīšanā, Meistarības aplis 3580 m, auto ātrumtrase 3662 m, stadions motobolam, spīdveja celiņš, tribīnes 4000 skatītāju, divi dalībnieku stāvlaukumi (iekšējais un ārējais), 12 000 kvadrātmetru laukums auto daudzcīņai, 21 slēgtā stāvvieta 42 mašīnām, autotransporta stāvvietā. Pēdējo deviņu gadu laikā šeit sporta meistara normas izpildījuši vai atkārtojuši turpat 3000 auto un moto sportistu. Te regulāri notiek Vissavienības meistarsacīkste> un starptautiskas sacensības Tas viss ir. Bet ir arī decibeli. Un to dēļ pār Biķerniekiem pērn visā nopietnībā pacēlās Damokla zobens.

KIOPE

Daudzi viņu sauc par Ēriku. Vai tādēļ, ka sieva Ērika Kio- pe kā sportiste bijusi daudz populārāka un šāds vārda un uzvārda savienojums no preses skandināšanas labāk iesēdies prātā? Vai tāpēc, ka «Eduards» grūtāk izrunājams un par Edžu saukt vīru pāri piecdesmitiem it kā neklātos? Viņš ir nemitīgā kustībā, enerģijas pārpilns, možs un tos trīs mēnešus, ko pērnvasar nācās pavadīt Gaiļezera slimnīcā, tiesa, turpat bāzei kaimiņos, uzskata par no dzīves izsvītrotiem. Viņa dzīvē nav lieku soļu. Viņš domā par nākotni. Un ari par pagātni. Jau tad, kad pats vēl brauca un nemaz nedomāja, ka dzīves labākie gadi aizies Biķernieku bāzē, Kiope sāka interesēties par republikas motosporta vēsturi. Sarunās ar veterāniem bloknotā krājās interesanti fakti. radās vēsturisku fotoattēlu un avīžu izgriezumu kolekcija. tas viss bija hobija līmenī, bez noteiktas sistēmas, bez noteikta mērķa Bet ar gadiem radās pārliecība, ka nepieciešams veidot Latvijas moto un auto sporta muzeju. Pamazām tika iegādāta viena otra antīka motomašīna, kuras gan nācās vākt kopā pa daļām, lai pēc tam nodotu bāzes mehāniķa Ošiņu Kārļa rokās. Mūsu visslavenākais motosporta meistars veic šo spēkratu restaurāciju. Krājās divdesmito un trīsdesmito gadu moto un auto sporta cienītāju ekipējuma sastāvdaļas. Eduards atzīst, ka par vēlu viss sākts, daudz gājis pazušanā uz neatgriešanos. Taču darbs vēstures pētīšanā un krāšanā, kurā galvenie ir Kiope un Republikas tehnisko sporta veidu kluba priekšnieks Arnis Angers, turpinās. Domādams par to, kas bijis, ko vajag glābt un saglabāt, Kiope tikai kādā ceturtajā vai piektajā plānā domāja par saviem Biķerniekiem. Tur taču viss gāja, kā nākas. Valsts mēroga sacensībās apmēram 70 procentu no tehnisko sporta veidu medaļu guvuma republikai nesa auto un moto sports, slioēts Biķerniekos. Acu priekšā izauga jauni meistari motošosejā. aizvien straujāk joņoja automašīnas, Biķernieku apļa raupjo segumu sāka slipēt formulcigāru specifiskās riepas. Motobolisti cīnījās par augstām vietām jebkura ranga sacensībās. No bikliem zēniņiem par vīriem kļuva «Rīgas gailīši» spīdvejisti. Kaut arī kartinga centri pārvietojās uz Republikas provinci, arī rīdzinieki joprojām prata sacīt smagu vārdu, dalot sacensību balvas. Ritēja gads aiz gada, Kiopes

matos un tradicionālajās bakenās parādījās aizvien vairāk sirmuma. Aizskrēja gadu desmiti, un bija izbeidzies no pilsētas aizlienētās teritorijas nomas līgums. Turklāt, pretēji kādreizējiem projektiem par Rīgas perspektīvo attīstību, sāka celties Mežciema dzīvojamo namu masīvs. Bāzes pozitīvo nozīmi nesļ)ēja noliegt neviens, kam kaut mazākais sakars ar sportu. Tāpat perspektīvas, kaut vai fanātiķa Aleksandra Brieža nodarbības ar jaunajiem mopēdistiem. Par motosporta iespaidu uz zēnu raksturiem un dzīves izpratni īpaši priecājās vecāki. Taču nāca vēstules, kurās daži Mežciema iedzīvotāji sūdzējās par troksni un spēkratu atstātajām izvadgāzēm. Kiope rēķināja trase darbojas tikai 30—40 dienas gadā, gadā tiek sadedzināts tik degvielas, cik pilsēta «pārstrādā» četrās stundās, decibeli pat starta brīžos nav lielāki par tiem, kas ikdienā valda Rīgas ielās, pa kurām iet tramvajs un automašīnas. Tomēr trases slēgšana draudēja pavisam nopietni. Tā kā šāds variants cilvēkam, kurš tai ir veltījis mūža darbu, nebija pieņemams, Kiope meklēja atrisinājumu. Par laimi, ne jau viņš viens. Un. ja daudzas galvas kopā padomā, ja ir nopietna vēlēšanās un dziļa varbūtējo seku izpratne (tas būtu republikas auto un moto sporta kaps!), izeju var atrast.

BĀZE UN KIOPE RĪT

Lai decibeli nepārsniegtu normas robežas (90), kas visvairāk attiecināms uz spīdveju, ari motobolu, Biķerniekos sacensībās motocikliem tiks uzlikti škaņu slāpētāji. Tādi paši mājiniekiem, tādi viesiem. 1 Tālāk motostadiona tribīnēs uzcels skaņu slāpējošās barjeras, tiesa, tās varēs pabeigt tikai 1983. gada sākumā. Sacensības beigsies ne vēlāk kā 19.00. To skaitu ierobežos. Un tad Mežciema iedzīvotāji traucēti netiks. Un Biķernieku bāze varēs sekmīgi pildīt PSKP Centrālās Komitejas un PSRS Ministru Padomes lēmumu «Par fiziskās kultūras un sporta masveidības tālāku paaugstināšanu», kurš aicina «veltīt lielāku uzmanību tehniskajiem un militāri lietišķajiem sporta veidiem, it sevišķi autosportam, motosportam ...» Tātad Kiopes celtais acīmredzot dzīvos un turpinās to labo darbu, ko izjūt pat tie sportisti īpaši jaunākā -paaudze, kas viņu nemaz nepazīst. Un, ja vēl izdosies atrast telpas auto un moto sporta muzejam (padomā ir vai nu kāds no Vecrīgas spīķeriem, vai arī jauna celtne Biķerniekos, ko iecerēts veidot kopā ar antīko mašīnu klubu), tad jau nemier dzīve atkal motocikla ātrumā un spraigumā ritēs uz priekšu. Pirms dažām dienām Kiope laimīgā balsī paziņoja šo rindu autoram, ka esot-atradis ziņu par motosacensībām Lībavā 1903. gadā līdz šim dati vēstījuši, ka pirmie spēkratu sportiskie starti notikuši 190?. ga-

dā... Top nākamais piemineklis sportam un cilvēkam sportā.

Sports 1982.g.