Juris Belmers

Lai ietu par autobraucēju...

Lilioms teica tā: «Es neesmu sētnieks. Lai ietu par sētnieku, ir jābūt sētniekam.» Ja pajautātu Jurim, kādēj viņš brauc uz takšiem, strādā maiņās, no mokās ar bezmiegu, viņš droši vien teiktu: «Es esmu šoferis. Lai ietu par šoferi, ir jābūt šoferim.» 

Sarkans, dzeltens, zajš ... Liekas, sarkanās krāsas luksoforos ir visvairāk. Sevišķi tad, ja aizmugures sēdeklī nepacietīgi nopūšas kāds steidzīgāks pasažieris (bet steidzas visi). Un šī steiga nevijus pielīp arī Jurim. Maiņā 12 stundas pa pilsētu. No viena gaismas signāla līdz otram ...Steiga pielīp, bet Juris tai nedod vaju. Vienīgi naktīs, kad pilsēta gul un tikai retā logā vīd gaisma, roka pati no sevis pastiepjas uz ātruma pār slēdzēja pusi. Bultiņa priekā ietrīcas, pārlec uz simtu, tad vēl mazliet, vēl un svārstās šurpu, turpu... No pretējās puses garām padrāžas kolēģis, nozibsnī gaismas, un atkal tur, viņā galā aiz māju stūriem, neona notušētas, neona pārmāktas, uz mazas debesu maliņas spīd zvaigznes. Un tad gribas lūgt, lai visi ce]u un šoseju dievi - autoinspektori dus saldā miegā. Bet skrējiens nav ilgs. Klāt māja, kurā Juri gaida. Lilioms bija iekšāsaucējs. Un nekas cits negribēja un nevarēja būt. Juris ir autobraucējs. Un nekas cits negrib un nevar būt. Loks noslēdzies. Juris riņķo šai lokā un nemaz negrib tikt laukā. Patīk tas ritms, kas nu jau 13 gadu no viņa neatkāpjas. Būt šā loka vidū un justies labi, nekā cita nevēlēties — tas ir grūti. Tā domātu malāstāvētājs. Jura viedoklis - tā vajag. Citādi nevar.

Kāpums nav straujš. Meistarība aug lēni — gadu no gada. Rīgas pilsētas, Latvijas, Baltijas republiku čempions, PSRS čempions ziemas komandu rallijā, sacensību «Dzintara «Volga»» uzvarētājs ... Ja braukt var iemācīties samērā ātri — pietiek ar piecām sešām sacīkstēm, tad iemācīties sagatavot automobili, lai tas skrietu ātrāk nekā citiem, nav tik vienkārši. Vajadzīgi gadi. Melns darbs un neatlaidība. Tikai tad nāk dienas, kad aizmirstas viss - gan negulētās naktis pirms sacīkstēm, gan nogurums. Un tad ir tikai viena — zaļā gaisma. ledegas un — aiziet! 30 vai 40 apli Biķernieku trasē ... Daudzi lūdz: «Soferīt, vai nevarētu ātrāk?» Reizēm pat dusmas sanāk: «Kā viņi nesaprot, ka es nevaru braukt ātrāk, nekā es drīkstu!» Bet pats Juris jau pēc mirkļa gudro, kur būtu taisnākais ceļš. Kam gan gribas nokavēt teātri vai ienākt kinozālē, kad trešdaļa filmas jau nozibsnījusi uz ekrāna? Ikvienam savu brīvo laiku patīk pavadīt iespējami interesantāk. Jurim ari patiktu. Bet teātrim, grāmatām atliek gaužām maz. Tāpēc muziķa un dzeja Jurim ir motora valodā, ātrumā, vēsā lāstekā, kas pēc aukstas ziemas nokarājas no autokluba garāžas jumta.

Kā tas sākās?

Bērnībā puikas viņu apskauda. Kamēr citi spēlējās ar rotaļu mašīnītēm, Juris tētim palīdzēja pie īsta automobiļa. Benzīna smarža kutināja nāsis, solīja asas izjūtas, acis skrēja līdzi katrai mašīnai ar sporta numuru. Automobilis skatienam izzuda drīz, bet sapnis kādreiz pašam tādu vadīt — palika. Lietišķa saruna, un Juris uzrauj mugurā savu brūno «ādu» un prom ir. Laiks negaida. Simtiem tikšķētā ju Rīgas ielās rāda, ka paiet dzīve. Aizpil pa sekundei, minūtei. Laika vērtības izjūta iegājusi asinīs. Un ne jau tikai trasē, kur galvenais ir ātrums, kur katra sekundes desmitdaļa dārgāka par zeltu, kur katra sekundes simtdaļa — iegūta, satverta, notu rēta — tuvina šim pašam zeltam. Medaļas kāro ikviens sportists, bet svarīgi ir, kā tās iegūtas. Jurim patīk braukt ātri, tīri, godīgi. «Ja automobilis ir sliktāk sagatavots, tad nevajadzētu mētāties pa priekšu, ja kāds grib pabraukt garām,» domā Juris. Mēdz sacīt, ka «aplinieki» esot vienpatņi. Tiesa gan. Un citādi nemaz nevar būt. Jo distancē, kuras garums ir tikai 150 km, ikviens sīkums, paša izdomāts un atrasts, pārvēršas noslēpumā, ko neatklāj pat tuvākajam draugam. Aplī draudzība aizmirstas. Katrs grib būt ātrākais. Te izlaužas aizturētā enerģija, nez kur uzrodas īsti sportisks niknums — tu apdzen, tevi apdzen, cīnies, centies... Un vēl Juris saka: «Man visvairāk ātrumsacīkstēs patīk apdzīt par apli. Tā ir bauda - apdzīt par apli, just, ka kāds ir aiz tevis par veselu riņķi!» Bet, kamēr mašīnas riteņi vēl šaipus finiša līnijas, nepieciešamas kādas acis. Zinošas, saprotošas. Tikai reizi mūžā Juris vēlējās, lai tās būtu tālu projām ... Tas bija 1968. gadā. Juris pirmoreiz startēja «Dzintara «Volgā»». Plīsa riepa, un auto apmetās uz jumta. Pēc tam vēl ilgi vārguļoja, līdz saimnieks to pielāpīja. Tagad Juris starp skatītāju tūkstošiem meklē divus acu pārus. Tie otrie pieder meitiņai Inesei. Ar skatienu viņa pavada tēta auto un klausās, kā onkuli aizmugurē spriež - šodien Belmeru Juris labi brauc. Inese zina — tas ir par tēti. Reiz Juris sievai pa pusei nopietni, pa pusei jokojot ieminējās, ka laiks mest mieru tai sportošanai. Bet Regīna, pretēji visiem paredzējumiem, bija gaužām sašutusi par tik aplamu runāšanu. Jā, sievietes prāts ir neizdibināms! Šoreiz gan — Jurim par prieku.

Kad pirmo reizi ar brāļiem Belmeriem tikos pēc «Dzintara «Volgas»» sacensībām, viņi teica, ka sezona beigusies. Sezona beigusies . .. Cik tas skan dīvaini. Bet kas būs pa vidu? Starp divām sezonām? Vai viņi ieraksies katrs savā garāžā kā kurmji alā un visu šo laiku bursies ap savām mašīnām? Juris ieraksies. Bet Valdis? Nē. Valdim patīk ari tā dzīve — ārpus garāžas vārtiem. Jurim arī patīk. Bet viņš nespēj iedomāties, ka varētu kaut uz brīdi aizmirst auto — savas zēnības lielāko sapni. Būt divatā ar mašīnu. Saprast to, izjust līdz sīkākai trīsai... Juris, piemēram, aizbrauc uz jūrmalu, pagul kādu stundiņu, pasaulojas un domā: «Nu ko es te gulu, ko es gulu? Pa šo laiku tik daudz būtu varējis izdarīt tur — klubā!» Celies, vāc mantiņas kopā un stūre uz Rīgu!

Zvanu Jurim. Saruna uz brīdi jāpārtrauc. Atnācis Jura palīgs un draugs Zigis. Tāpat kā kādreiz Juris, sapņo k]ut par autobraucēju. Juris jau neko nesola. Un ko viņš var solīt? Tāpēc daudzi Zigim jautā: «Nu kāds tev labums, ka tu tur raujies pie viņa?» Bet Zigis jūt — kādreiz pienāks īstais mirklis. Un tādēļ pacietīgi gaida. Savu lielo brīdi. 

Prātā kādas sacīkstes hipodromā. Uz starta abi brāļi. Juris pret Valdi. Valdis pret Juri. Pirmoreiz mūžā Zigis dzird, ka skatītāju balsis pārkliedz motoru rēkoņu. Zigis aizspiež ausis, aizmiedz acis — kas tagad būs? Bet cik ilgi stāvēsi kā tāds ērms — palūr ar vienu aci — urā! Juris priekšā gan! Un tā vienmēr — tikai par Juri. Un kā ne? Jura vāģis izgriezts uz otru pusi un tad likts atkal kopā — paskrūvītei vien. Cik nav bijis tā — pirms kādām sacīkstēm tu stāvi bedrē, rgkas vairs nevar no paguruma augšā noturēt. Gribas paķert mēteli un doties prom. Bet Jura miers atvēsina: «Nu ko tu kliedz? Vai klusu runāt vairs neproti? Un vispār, kur tu skriesi? Vai esi aizmirsis, ka rīt sacīkstes?»

«Minskas trase,» Juris saka, «kas nu tā par trasi, parasts autoceļš ar sliktu segumu.» Bet Zigis redz rudeni. Kalnā ved dzeltenu lapu pēdas. Cita pēc citas tajā uzlido mašīnas, bet acis aizskrien līdz tai vienai — ar 42. numuru. Todien Minskā lija. Uz starta stāvēja 35 «Volgas». Baltām šaltīm lietus pliķēja automobiļa logu. Satraukums auga līdz ar motoru rēkoņu. ledegās zaļā gaisma, un pirmsstarta drudzis rimās. Juris redzeja tikai ce]u un juta, ka pārējie sāk atpalikt. Zemapziņā uzplaiksnīja doma - šodien! Bet tad nāca negaidītais. Kādā pagriezienā Jura automobilis pazaudēja zem riteņiem slapjo, slideno asfaltu un noskrēja no trases. Cita aiz citas garām aizšvīkstēja mašīna 6. Trīsdesmit četras. Tikai tad Juris atkal drīkstēja nospiest starteri. Sirdī viesās rūgtums, taču pamazām virsroku guva spītīga apņemšanās. Ar apbrīnojamu mērķtiecību Juris «grauza» apli pēc apļa, aiz sevis atstādams pārsteigtos sāncenšus... Draugi Juri apsveica. legūta bronza un beidzot izpildīta arī PSRS sporta meistara norma. Taču īsta prieka nebija. Prieks palika šās launīgās un reizē nelaimīgās dienas visnelaimīgākajā līkumā. 1972. gada 14. oktobrī.

Vārds «veiksme» Jurim ir svešs. Viņa daja — darbs. Ja kādreiz iziet tā «žēlīgāk», ka viņš mēdz sacīt, tad labāk palikt vienam. Katram prašņātājam tāpat neizstāstīsi — kas un kāpēc. Pat Zigim dažreiz strupi notrauc: «Ko nu stāvi! Ej labāk paskatīties, kā citi brauc.» Bet tāds jau viņš ir — mierīgs un aukstasinīgs. Nekādas emocijas no viņa vis neizvilinasi. Reiz draugi Jura dzimšanas dienā joka pēc sado mājuši viņu izprovocēt uz glāzi šampanieša. Bet Juris paskatījies pulkstenī un vēsā mierā teicis: «Pulkstenis ir piecas pāri divpadsmitiem. Man dzimšanas diena bija vakar.»

Kas Jurī pievelk? Mani — viņa pārliecības spēks. Spēja norobežoties no visa nevajadzīgā, prasme at skaldīt no sevis lieko. Kā tēlnieks to atskalda savam veidojumam. Jo mērķa apziņa ir tā, kas virza un nejauj nogriezties sāņus. Mērķa apziņa - tuva fanātismam. Apsēstība, dullums — sauciet, kā gribat, bet tas ir nepieciešams.

Dispečeres balss piesaka kārtējo izsaukumu. Garām aizslīd tik pazīstamās ieliņas un nami. No kādas mājas gala izlien apaļa, sarkana bumba un it kā kaitinādama bēg un slēpjas. Tad pazūd pavisam, un lietus jau aizpunktē stiklu. Ir jauki kādu brīdi skatīties caur tādu stiklu - pasaule sastāv it ka no sīkiem, krāsainiem punktiņiem. Kad to sarodas par daudz, Juris ieslēdz stikla tīrītājus, un tie nežēlīgi aizslauka mirkļa iedomu. Mašīnas riteņi sabrauc gaismas reklāmu atspulgus uz slapjā asfalta. Auto mobilis — Jura lielais pievilkšanas spēks. Juris ir loka vidū. Varbūt mums katram vajadzētu šādu lo ku? Lai neizkaisītos.

DACE GERUĻSKA

Liesma, Nr.4 (01.04.1975)

Tur, kur asākie līkumi

Kad Biķernieku trasē cita citu sāk tvarstīt automašīnas, ir atnākusi autodraugu kārtējā svētku diena. Vienatnē, ģimenēs, grupiņās viņi vēro sacensības, sēž asākajos pagriezienos vai arī klejo no vienas virāžas uz otru. Apli pēc ap]a motoru kanonāde veļas pa asfaltu, katrā pagriezienā «no basa pārejot tenorā», visu pārklājot ar autosacensībām raksturīgo smaržu un skaņu seģeni. Un skatītāji pulcējas pagriezienos. Viss taču izšķiras tieši tur ...

Bet cik tad īsti ir šo pagriezienu, līkumu, virāžu Biķernieku automototrasē? Kas tajos piedzīvots? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mans sarunu biedrs Juris Belmers ķeras pie pildzīmuļa. Viņš zīmē trasi, pie viena no līkumiem pieraksta savu, pie trijiem Kalniņa vārdu. Tad vēl divu sportistu uzvārdus. 

-Protams, mans zīmējums ir aptuvens. Desmit kārtīgas virāžas būs noteikti. Kad sēžu automašīnā, nedomāju par tām. Piecpadsmit gados, kopš startēju sacensībās, iepazītas visas mūsu valsts trases (to nav ne maz tik daudz). Daudzkārt izbraukti visi pagriezieni. Tā kā varu runāt par noteiktu dinamisku stereotipu. Skatītāji parasti pulcējas asākajos līkumos, bet ne jau tur noskaidrojas labākie. Pirmais posms ceļā uz panākumu ir automašīnas sagatavošana startam. Kā saka: melns darbs balta maize. 

-Bet šī baltā maize tiek «cepta» arī ikdienā pie taksometra stūres, jo jūs pēc profefijas esat šoferis. 

-Starp šoferi un autobraucēju ir krietna aiza. Kaut gan galvenokārt strādāju naktīs (pēc izsaukumiem), iela man nekad nav kļuvusi par sacensību trasi. Un arī nekļūs. Vispirms jau atšķiras mašīnas. Sacensībās braucu ar jaudīgāku, platāku, zemāku automašīnu. Tā trauc ar 160, 170 kilometru ātrumu stundā. Situācijas mainās momentāni, tomēr esmu drošs, ka neviens man nebrauks pretī un kāds neizbrauks no sānu ceļa. Sacensībās jābūt sacīkšu braucējam, bet pilsētas ielās un uz šosejas - šoferim. Sī vārda vislabākajā nolīmē.

-Kā to saprast: vārda vislabākajā nozīmē? 

-Visvairāk avarē šoferi,  kas sēžas pie stūres iereibuši, tad pārgalvīgie, maz pieredzēušie. Es savos trīsdesmit septiņos gados neesmu izsmēķējis nevienu cigareti, neesmu iedzēris nevienu malku sīvā. Pieredzi ātrumsacensībām guvu autorallijos, kur iznāca ātri un labi braukt, pašam to negribot. Apsveicami ir pēdējos gados rīkotie autoamatieru ralliji. Šādas sacensībās rūdījušies amatieri nepārkāps apgāšanās robebežu. Turpretim citi nosēdēs pie stūres divdesmit gadus un tā arī neiemācīsies braukt. Ātri braukt tas nozīmē ātri domāt.

-Bet, kaut ari trasē jūs ātri domājat, vienu no pagriezieniem Biķerniekos tomēr nācies nosaukt jūsu vārdā. 

-Biķernieku aplī vajadzīga vislielākā meistarība, jo šeit daudz pagriezienu, taisnes īsas, trase šaura. Ar vienādiem ātrumiem pietinieku apdzīt grūti. Bet, kas attiecas uz pāris kūleņiem vienā no pagriezieniem, tad pie tiem vainojama riepa. Kreisā pakaļējā riep ne tikai pārplīsa, bet arī nokrita no diska. Tas notika «Dzintara «Volgas»» sacensībās 1968. gadā. Kūleņoju un domāju, kaut ātrāk tas beigtos. Tā bija vienīgā lielākā avārija piecpadsmit sacensību gados. 

-Bet mašīna kā rotaļu vilciņš griezusies bieži. 

-Tur vainojams mans raksturs. Parasti pirmajos apļos jāizlūko trase. Uz tās vai būt kāda smilšu šķipsna, eļļas traips, zāles kušķītis. Bet es aizraujos, dažubrīd jau paša sākumā nokļūstot atpalicējos. Ķer nu vēju. Katrās sacensībās būs pirmie un pēdējie. Tā nu iznācis, ka Kalniņš un mēs abi ar brāli Valdi parasti cīnāmies par godalgotām vietām. Un skatītāji no mums gaida uzvaras.

-Jūs viņus neesat pievīlis. PSRS tautu VI spartakiādes čempions, PSRS čempions, republikas čempions, tradicionālo balvu izcīņu uzvarētājs. Šoreiz runāju vienskaitlī, jo pirmās vietas izcīnītas vairākkārt. Cik panākumu kaldināts, ņemot palīga risku?

-Neviens. Cirkā cilvēki soļo pa drāti, izpilda pat salto, bet tā arī nenoveļas arēnā. Artists neriskē, viņš demonstrē daudzajos treniņos apgūtās iemaņas. Arī mēs neriskējam, jo zinām: ieiesi ar pāris kilometru lielāku ātrumu pagriezienā avarēsi. Parasti riskē iesācēji, jo viņiem vēl nav vajadzīgo iemaņu. Biķernieku trīs kilometrus un 662 metrus garo distanci apriņķoju daudzreiz pēc kārtas vienā un tajā pašā laikā. Pat pulkstenī nav jāskatās. Starpība būs ne vairāk kā divas desmitdaļas sekundes.

-Bet kurš tad tomēr Ir bīstamākais līkums Biķerniekos?

-Neviens. Skatītāji noteikti nezina, ka pie katra pagrieziena izveidots neliels pievadceļš, kurā var iegriezt dažkārt nepaklausīgo mašīnu. - '

-Kurā trases daļā parasti apdzenat pretinieku?

-Izbraucot no pagrieziena. Parasti līderi vājākos apdzen par apli. Un tad sākas īstais autoprieks, tie brīži, kad aiz muguras paliek pagrieziens aiz pagrieziena, pretinieks pēc pretinieka.

-Iznāk apdzīt arī brāli.

-Tāpat kā viņš apdzen mani. Sacensībām gatavojamies katrs atsevišķi, bet trasē palīdzam viens otram. Cik nu tas tādos ātrumos iespējams. Par panākumiem priecājamies kopīgi.

-Sakiet, ludzu, kā kļuvāt par autobraucēju?

-Protams, ne jau uzreiz. lesāku ar basketbolu, hokeju. Trīspadsmit gadu vecumā palīdzēju tēvam remontēt motociklu. Astoņpadsmit gadu vecumā saņēmu autovadītāja tiesības, bet pirmo lielāko praksi guvu obligātajā karadienestā. Mīlēt tehniku un darbu jau no mazotnes man iemācīja tēvs.

-Ko jums iemācījis sports?

-Vīlēt, zāģēt, metināt. Un pēc tam braukt. Es gribētu, lai vecāki nedāvina dēliem sīkas dāvanas. Gadiem ilgi. Lai sakrāj naudu un tad uzdāvina mopēdu. Tas iemācīs mīlēt darbu, lietderīgi izmantot brīvo laiku. Daudz man palīdzējis Zigmunds Burčiks, ar kuru kopā septiņus gadus gatavoju sacensībām automašīnu. Atnāca viņš uz klubu sešpadsmit gadu vecumā. Pavadīja tur, kā saka, dienas un naktis. Bet tagad pats jau sēž pie stūres automašīnā, ar kuru izcīnīju PSRS tautu spartakiādes čempiona nosaukumu. Tikai no remontbedres, cauri eļļas jūrai var tikt līdz panākumam.

G. Briņķis

Sports, Nr.149 (21.09.1977)