Andris Štāls

Andris Štāls aktīvā sporta vietā izvēlas darbu

Mareks IVANS

Pagājušā sezona VW Golf kausā Andrim Štālam kā sacīkšu dalībniekam bija pēdējā. Tas tika pateikts jau pirms sezonas sākuma. Nu tā pagājusi, noslēguma balle nosvinēta, taču viņš vēl aizvien ir redzams starp autošosejniekiem. Tā būs ari turpmāk.

MAN IR MILZĪGS PRIEKS

-Kā komentējat aizgājušo sezonu?

Kādreiz domāju, ka 40 gados tam visam metīšu mieru. Pagājušogad pienāca šie gadi, un es apzināti sev uzstādīju mērķi nobraukt pēdējo pilno sezonu. Būtībā jau tas nebija pārsteigums, jo autosportista karjerā esmu izlaidis rikai vienu sacīksti veselības dēļ. Ar Induli Rukutu un viņa puiku nodibinājām komandu un braucām. Patiesībā es Induli apskaužu, jo viņam ir iespēja braukt kopā ar dēlu. Man aug divas meitas un tas iet secen. Esmu apmierināts, ka nepārkāpu savu principu neblēdīties un ka ar samērā nekonkurētspējīgu mašīnu izdevās tikt piecpadsmitniekā. Sporta mašīna un komanda jau paliek, tas būtu Kristiāns un Indulis Rukuti, un pat pastāv iespēja, ka es kādreiz aizstātu Kristiānu, kad viņam būtu eksāmeni vai kas cits. Es varētu testēt automašīnu, pat pamēģināt sava prieka pēc. Šobrīd nav iespējama normāla, regulāra sacīkšu braukšana, jo ir jāvada firma Asmers. Esmu arī Latvijas Automobiļu federācijas Šosejas komisijas loceklis, LAF viceprezidents un Rezerves daļu tirgotāju asociācijas biedrs. Tas nav tikai goda jautājums, bet pienākums dot kādu atdevi, un aktīvam sportam vairs neatliek laika. Pats nejūtos vecs vai nekonkurētspējīgs. Man gan nav konkurētspējīga mašīna... Pagājušo gadu nobraucu apļus desmit ar Laura Rešetnieka formulu. Jau pēc trīs apļiem pieradu, un varētu visu atsākt, bet pienāk brīdis, kad no kaut kā jāatsakās. Varbūt atgriezīšos sportā pēc diviem trim gadiem, kad viss stabilizēsies.Taču ne golfos.

-Kāpēc nestartējāt VWGolf kausa pirmajā 1996.gada sezonā?

Izmantoju iespēju braukt ar formulu, vēl 1997. gadā, pirms pārdevu. Tad radās interese pašam pamēģināt savas firmas tirgotās riepas, izstādīt Good Year mašīnu un izaicināt sevi karjeras beigās, braucot ar salonauto mašīnu. Absolūti bez pretenzijām uz uzvaru. Man būtu milzīgas iespējas, ja tikai atliktu laiks un rastos motivācija to darīt. Neizvirzīju sev mērķi iekļūt trijniekā. Tas būtu reāli, ja es noliktu pie malas darbu, ģimeni, itin visu.

-Arī kā VW Golf kausa ģenerālsponsors jūtat gan darījumu?

Jā. Tas palīdz parādīt, cik mūsu produkts ir labs. Patiesībā tā ir parastas ielas riepas, bet tā lieto ekstremālos apstākļos. Good Ycar inženieri ir teikuši: “Jūs darāt lielu darbu.” Tāpēc tiks saglabāta Penņzoil-Good Year komanda. Gribas palīdzēt Kristiānam, jo vārdam Rukuts nevajadzētu pazust no autosporta. Mehānisms strādā, un jānāk lielākam ekonomiskajam uzplaukumam. Ir tikai jāpārdzīvo, pareizāk sakot, ir jāpalīdz Indulim. Tas ir svēts darbs, ko viņš dara, un kopā var izdarīt daudz vairāk.

MES NEAPZINĀJĀMIES SAVU SPĒKU

-No saviem lielākajiem sasniegumiem varētu minēt...

Skaistākās atmiņas ir saistītas ar padomju laikiem, no 1979- līdz 1989. gadam. Mēs pat neapzinājāmies, kas esam un ko varam. To apjautām tikai tos dažus gadus starptautiskajā arēnā pēc Padomju Savienības sagrāves, kad bijām ļoti konkurētspējīgi ar savām ne visai labi sagatavotajām mašīnām. Bet toreiz bija Savienības čempionāts, formulās bija sava pasaule. Katrs tur bija personība - Saraps, Tomass Napa, Madvečenko, Asmers... Līdz 80. gadu beigās paliku viens. Nāca jaunie, ko nepazinu un kas mani nezināja. Interesanti, ka es nogāju taisni to pašu ceļu, ko Savienības čempionāts savā attīstībā. Patiešām, bijām ļoti spēcīgi, salīdzinot ar to, ka tehniku gatavojām paši savās garāžās. Nevarējām tikt pie tāda ekipējuma, kāds bija Toljati braucējiem, tomēr Savienības čempionātā regulāri iekļuvām desmitniekā. Bija arī tumšā puse, par kuru visi klusēja. Manuprāt, riska faktors bija lielāks nekā pirmajā formulā, jo gada laikā vismaz vienu divus kolēģus mēs tā klusi, mierīgi zaudējām. Atceros traģiskās sacīkstes Minskā 1979.gadā, kad divās sacīkšu dienās notika ap 40 smagas avārijas, divas no tām ar letālu iznākumu. Treniņi vairākas stundas divreiz nedēļā kļuva jau par dzīvesveidu. Pēc tam tas bija citādāk. Esmu braucis skaistajās Zviedrijas trasēs Andersdorfā un Kinekūlā, Somijā, Nirnburgringā un Hokenheimā, bet tas viss bija jau vieglāk, jo konkurence Savienības čempionātā bija lielāka. Tas, ka cīnījāmies par pirmā desmitnieka beigām, varbūt nebija rezultāts presei, bet nav jāaizmirst, ka mēs bijām ap 50. Bija pusfināli, ceturdaļfināli, pat, lai izbrauktu treniņus, bija jāstāv rindā pusstundu. 1992. gadā startēja vēl 20 formulas, taču taisni no šī gada tās sāka iznīkt. Visi braucām ar vecajām rezervēm, līdz tās izsīka. Es gan varēju atļauties savā formulā ieguldīt naudu, taču gudrāk bija attīstīt savu biznesu.

Pēdējie divi gadi Golf kausā bija kaut kas cits. Man nebija nekādas pieredzes, izņemot dažus braucienus hipodromos 70. gadu vidū ar žiguli. Tas bija pavisam kaut kas cits, tā bija kontaktcīņa, ko nekad nevarēja atļauties ar formulu. Šogad tas gan bija mazāk izteikts, jo sportiskā kvalitāte krietni ir pieaugusi.

-Kas bija galvenais kritērijs formulas izvēlei?

Interese. Formula tas ir asums, ātrums, dinamika. Nav golfs man mīļš, bet iespēja atrasties trasē un cīnīties tomēr ir kaut kas vairāk nekā nekas. Toreiz pakāpieni autosportā bija kartings, tad formula vai salonautomašīnas šosejā vai rallijā. Daudzi negribēja braukt ar formulu, lai arī tās bija pieejamas. Automašīnu klasēs bija vairāk iespēju, jo pat daudzas detaļas varēja izmantot no parastām sērijveida mašīnām. Bet man kā formulas fanam nebija citas izvēles. Es vispār nebūtu braucis sacīkstēs, ja nevarētu braukt ar formulu. Tas pat nebija sarežģīti, jo gribētāju nebija daudz.

-Kurus trenerus vislabāk atceries?

Gokartos Pionieru pilī bija augstas klases speciālists Nikolajs Jursons, kurš lika pašam uzbūvēt savu gokartu. Tāpēc esmu pret jauno, moderno tendenci, ka jaunie zēni tikai brauc un visu pārējo izdara tēvs. Mūsu laikos bija jāstrādā pašam, un bija neizsakāms prieks izbraukt ar paša taisītu gokartu. Formulās Latvijas izlases treneris Elmo Salms. Mums katram bija savas domas par sevi sportā un braukšanu, viņš to lauza. Viens otrs tagadējais braucējs stipri atgādina manu laiku Formulu 4, kad visi centās izrādīt, kā brauc plakaniski uz riska robežas. To visu Salms lauza. Tālāk Arnolds Dambis, Vladimirs Grekovs. Atmiņas par pēdējo gan nav pašas labākās. Tas laiks bija dziļākais stagnācijas kritums. Kādreiz viņš bija labs sportists, bet kā cilvēkam no citurienes viņam nebija tuvas Latvijas problēmas.

Sekoja braucieni uz Zviedriju, kad ieradāmies tur pirmie no Savienības izlases. Domāju, esmu vienīgais, kas piedalījies kalnu sacīkstēs Vācijā. Tas ir smags un bīstams pārbaudījums. 7 km garš kalnains serpentīns, kur no abām pusēm ir kraujas, un tev atliek braukt uz laiku. Tika rīkotas divas sacīkstes vienu dienu pa kalnu augšā, otru lejā. Pirmajā man izdevās tikt pie godalgas, taču nākamajā karstais laiks ar piķi pārklāto ceļu padarīja slidenu. Tad man bija iespēja pa šauru kalnu ceļu ar ātrumu tuvu pie 200 km/h un pilnīgi plakaniski sanestu formulu pierādīt, ka varu izvairīties no smagas avārijas.

VISU NOSAKA NAUDA

-Kādas profesionālas iezīmes parādās Golfa kausā?

Ļoti augstā līmenī ir mehāniķu darbs. Katrā klasē pirmās piecas mašīnas sagatavotas profesionāli. Jurševskim, Brokānam, Panavam, Griķim... lelikts milzīgs darbs. Tas pats jāsaka par viņiem kā braucējiem. Smagākās avārijas, kurās cieta Kaļķis un Džo Labuckas, ir tikai pārējo braucēju neprofesionalitāte, kuriem tehnika mav līdzvērtīga braukšanas prasmei.

-Vai autošoseju Latvijā jāuzskata par perspektīvu?

Tādā formā, kādā tā šobrīd eksistē, nē. Pat, ja par perspektīvu mēs uzskatām nopirkt jaunu mašīnu desmitgadīgas vietā, bet ko ar to darīt tālāk? Divgadīgu Formula 3 šasiju var iegādāties lētāk par 10 000 dolāriem, bet viena sezona Vācijas čempionātā F-3 viduvējā komandā maksā vairāk nekā divus miljonus dolāru. Tas asociējas ar rallija Latvija'98 Biķernieku ātrumposmu. To skatījos ar domu, kādas automašīnas tad būs un kā sportisti mācēs tās savaldīt? Secināju, ka sporta automašīna rallistiem nav tik dārga, bet, neaizskarot nevienu (grunts ceļos viņi droši vien ir labāki), Biķerniekos braukt mācēja tikai Caune un golfisti. Mašīnas ir

labas, bet līmenis ir ļoti zems.

-Perspektīva varētu būt MOS2OOO.

Pirmkārt, tas ir jāredz. Ceru, ka šis projekts izdosies, bet tas nevar notikt bez autodīleru atbalsta. Kāds gan tas ir atbalsts, ja labākais autodīleris Latvijā gadā pārdod 500 automašīnas? 1000 automašīnas būtu sapnis. Ideja strādā šādi uz katru pārdoto automašīnu ir jānopelna. Jāsedz izdevumi, un tikai tad var atlicināt sportam. Tas ir dārgi, un es neceru šeit masveidā ieraudzīt skaistas Touren Wagen mašīnas. Daudz, ja to būtu ap desmit. Lai gan patiesībā esmu pesimists, jo arī Induļa idejai par Golfa kausu sākotnēji neticēju.

Zviedrijā F-3 startē trīs formulas, bagātā valstī nav neviena F-1 pilota. Nedomāju, ka šajā jomā pasaulē varētu iziet Latvija. Nav runa par talantu, bet gan kurš par to maksās? Rolands Krasts ar formulu vienu gadu pamēģināja startēt starptautiskās sacīkstēs. Un, saskaroties ar nežēlīgajiem skaitļiem, summām, kas jāiegulda, saprata, ka tas ir bezcerīgi. Laiki, kad DOSAAF pirka trīs mašīnas gadā, ir aizgājuši. Lai arī toreiz Tallinā formula maksāja 10 000 rubļu. Tagad tur formulas ražo tikai pēc specpasūtījuma. Tāpēc mēs darīsim visu, lai šeit būtu formulas. Apzināsim igauņus, lietuviešus. Piecas formulas skatītājiem vairs neinteresē.

Atgriežoties pie salonautomašīnām, viena Golf kausa riepa speciālas sacīkšu riepas vietā maksā 25 lati pret 150, un abas dilst vienādi. Uz riepām vien katrā sacīkstē būtu jāpatērē vismaz 500 lati. Nobraukt apli Biķernieku autotrasē salonautomašīnai speciālajā klasē izmaksā ap 10 latiem motora resursi, riepas, speciāla degviela un eļļa. Kas to var atļauties?

-Vai autošoseja var iziet Eiropas līmenī?

Tas varētu būt mazs kartingists, kuram paveras iespēja startēt ārzemēs, un, ja izdotos gūt labus rezultātus, būtu iespējams piesaistīt citvalstu sponsorus. Šeit lielākās iespējas ir standartklasē, ja tā atbilst citu valstu čeriipionātu noteikumiem. Bet izredzes ir mazas, jo tev jābūt redzes lokā kopš bērnības. Nedomāju, ka Golfa kausa braucēji ārzemēs varētu sevišķi ieinteresēt. Jo talantīgu cilvēku ir daudz. Varbūt varētu mēģināt Vācijā standartautomašīnu klasē, taču atkal tie briesmīgie budžeti. Kas maksās par izbraukumiem, starta naudu, kas svārstās ap 1000 markām? Otrs ceļš ir Krievija ar lielām kompānijām. Šādi gadījumi, kad latvieši

iziet pasaulē, ir. Savā laikā Jurševskis gokartos cīnījās ar Maiklu Andreti kā līdzīgs ar līdzīgu. Tikai ļurševskis ir no Latvijas, bet Anditi tagad pieder vieta Champcar komandā. Vienkārši tu neesi piedzimis īstā vietā, īstā laikā.

Sports, Nr.27 (03.02.1999)