Vilnis Pirtnieks

 
Žurnāla „Auto” 1999.gada numurā bija publicēta Dāvja Šteinerta intervija ar jau tolaik sirmu vīru Vilni Pirtnieku. Racinghistory.lv izdevās sazināties ar publikācijas varoni un iegūt atļauju publicēt vēl vairākas piezīmes no Viļņa Pirtnieka apbružātās dienasgrāmatas par viņa motosportista , ūdensmotosportista, formulu un bagiju braucēja gaitām.

Un tā:

„Arvien biežāk manas domas lido „Biķernieku” trases virzienā. Ir 1975.gads. Man jau ir 37 gadi, bet prāts tik velk uz formulu pusi... 1975.g.22.janvāris. Biju pie Valberga k-ga Akas ielā. Nē, nē un nē! Tādas mašīnas varot vadīt tikai ekstraklases braucēji. Man esot jāsāk ar kartingu. O, jē, manos gados. 24.janv. Eju uz Slokas ielas garāžām. Satieku Arnoldu Dambi, pieredzes bagāto braucēju, Sporta Meistaru gan rallijos, gan šosejā. Izlieku savu sāpi. Viņš man jūt līdzi un sūta pie vēl viena sporta „aparatčika” Vītola. 14.febr. Vītols ir iesirms slaids vīrs, atvaļināts pulkvedis. Klāju vaļā savu vēlmi. Gari izrunājamies, bet es esmu neatlaidīgs. Zvana kādam Dorošenko, kurš arī ir izbijis virsnieks, kas tagad atbild par tehniskiem sporta veidiem. Atkal gara runāšana. Jā, laikam tā nebūs viegla lieta. Aizeju ar neko.
18.febr. Tiekos ar pašu Dorošenko. tas ir melnīgsnējs krievs, ticis „siltā vietā”.Viņš mēģina ar visādiem jokiem no manis atkratīties, bet kad neizdodas apsola palīdzēt. Lai rakstot auto federācijai.
19.febr.Notikusi federācijas sēde. Dambis esot izvirzījis manu kandidatūru uz vienu no Latvijai paredzētajām formulām, kuras būvēja Tallinā. Šis jautājums esot atmests jau uzreiz. Kad pēc nedēļas satieku Arnoldu, arī viņā jaušams vēsums. Liekas kāda iespaidots pārmet man, ka pārāk bieži mainot sporta veidus, un vai es vēl negribot ar jāšanas sportu nodarboties. Galu galā saprotamies un vēlreiz man līdzēšot.
3.marts. Viss ir Arnolda un likteņa rokās. Zvanu viņam, 11.martā būšot treneru padomes sēde.
11.marts. 16.00 Akas iela. Arnolds mēģina dabūt cauri, lai vienu formulu iedala Jūrmalas sporta klubam. Visu dienu esmu kā uz adatām-gaidu lēmumu, bet sagaidu sev jaunu nelabvēli Šēnfelda k-ga personā. Jūrmalai? Nekādā ziņā! Kategoriski nē! Es te tādus fanātiķus redzu simtiem. Šēnfelda kategoriskums ņem virsroku. Slikti.
13.marts. Eju atkal pa apli. Dorošenko, kā jau krievu dvēsele: Budjet, budjet! Došot uz Jūrmalu vienu formulu, ja ne šajā, tad nākošajā kvartālā noteikti. Satieku Arnoldu, jāgaidot vecākais valsts treneris Jēgers no Maskavas. Pa visiem mēģināsim šo lietu forsēt. Arnolds atkal ir enerģijas pārpilns un dod man atkal cerību.
19.marts. Ar Arnoldu aizbraucam uz kādu ģimenes dārziņu, kur satiekam Jēgeru. Norunājam rīt tikties, jo Tallinā viena mašīna priekš Latvijas esot gatava.
24.martā. Zvanu Arnoldam. Rīt jābrauc pie Jēgera gatavot vēstuli.
25.martā. Akas ielā. Vēstule gatava. Rīt pie Dorošenko un vēl viena armijnieka Popova ar pilnvaru.
27.martā. Pie Popova. Dabūju atļauju no Tallinas atvest divus rēķinus. Vienu caur manu darba vietu, jo mans priekšnieks, Andrejs Inkulis ņem dzīvu dalību un ir gatavs man atkal palīdzēt, kā to jau darīja manos ūdens motosportista laikos. ... To pašu nakti startēju uz Tallinu. Rēķini ir uz trim formulām. Pacilātā noskaņojumā gaidu ziņas no Latvijas bankas, un nekā. Toreiz tāda procedūra ar DOSAAF par naudām negāja cauri. Esmu izmisumā. Braucu uz mājām.
4.aprīlis. Ar šefu mēģinām visādus variantus, bet neviens neiet cauri. Vēlreiz trijatā ar saviem darbabiedriem mehāniķi Anatoliju un Andri Kreicbergu, jeb kā es viņu esmu nokristījis-„Braubiču”. Slavenā pirmskara formulu braucēja vārdā ar „ZIL” markas mašīnu un čeku grāmatiņu dodamies uz Tallinu. Nekā! Atkal ar neko, bēdīgos ģīmjos dodamies atpakaļ. Nu nav mums laimes šai zemē. Naktī esam mājās.
10.aprīlis. Un tad- Urrāaa, banka esot apmaksājuši. Akredatīvs telegrāfisks. Tai pašā dienā mēs ar „Braubiču” velkam prom. Garastāvoklis pacilāts. Beidzot, beidzot, bet nedrošība arī nepamet.
11.aprīlis. 8.00 esam galā. Akredatīva vēl nav. Gaidām pastu. 12.00 pasts un... nekā! Zvanām uz mājām un, kaut kas neiedomājams- adreses neprecizitātes dēļ nauda aizgājusi citur. Esam mēmi. Un tad no Latvijas ir ieradies pēc vienas formulas Pēteris Liepiņš- Sporta Meistars kartingā. Viņiem caur DOSAAF dokumenti protams kārtībā, bet nav transporta. Kraujam savā šo sapņu bolīdiņu un vedam uz Mārupi. Visu ceļu gāž lietus, mūsos arī.
Tikmēr Biķernieku sporta bāzē noris pirmās PSRS treniņštelles. Skrienu lūkot. Jau nosvilušas divas IV formulas ar moča motoriem un pa vienai no III un II formulas. Jā, sākums ir drūms.
22.aprīlis. Avarē Vilnis Zirnis. Laimīgā kārtā formulai tikai norauti pakaļējie riteņi.
26.aprīlis. igaunis ar iesauku „brazīlis” savas tumšās ādas dēļ, ar riteņiem gaisā izejā no meža.
27.aprīlis. Sezonas atklāšana. Pirmajā startā avarē sporta meistars Grekovs III formulā. I formulā avarē krievs ar 91.nr. Jā dūša ir lielāka par varēšanu. Vēl mēģinām ko uzzināt no igauņiem, bet formulu vairs nav.
30.aprīli 20.00 ar visu kompāniju vecajā „Volgā” startējam uz Minsku. Tur notiks ”Soc.kausa” izcīņa sporta mašīnām un formulām. O, kas par skaistām mašīnām čehiem un vāciešiem. Poļiem un bulgāriem ir nedaudz vienkāršākas. Sporta mašīnu klasē čehi paņem visas prīzes, „Škoda” ir nepārspējama. Toties formulā „Vostok” - 1.v.igaunis Laivs, 2.v.Barkovskis, 3.v.Grekovs.
Kad esam mājās atkal turpinu veco domu. Satieku atkal Pēterīti no Mārupes. Viņš kā kluba priekšnieks no saviem fondiem apsola vienu formulu atdot man uz Jūrmalu. Gandrīz nedēļu notiek pārrunas, kurās jau galveno dalību ņem mans šefs Andrejs un Mārupes kolhoza cars. Lieku no savas puses franču konjaka pudeli. Ooo. Kolhozs gan noplēš pamatīgus procentus mums, bet beidzot mēs esam apčakarējuši DOSAAFu un 27.aprīli plkst.15.00 abi ar „Braubiču” velkam pa jau iebraukātām pēdām uz Tallinu. 19.00 vakarā lādējam augšā sūri, grūti iegūto mantu F-II jeb Estonia-16!!! Beidzot šis „amoka” skrējiens ir beidzies. Pārguruši, bet priecīgi ielīgojam Jūrmalā. Tā būs pilsētai pirmā šāda veida sacīkšu mašīna.
4.-5. Jūlijs mani vēl pierunā nostartēt uz ūdens ar R-1 gliseri Jūrmalas komandā. Kā par brīnumu iegūstu spartakiādes bronzu. Jūrmalas komandai labi punkti, bet man – aiziešana no ūdens motosporta ar godu.
11.08-5.09. sāku apgūt formulu. Diezgan neparastas sajūtas tik zemu pusguļus braukt. Motors ir pēc iespējas vairāk jāiebrauc, jo gribu jau šoruden paspēt uz starta lielajā „Trud” balvā. Un tā, katru dienu, pēc darba laižu prom pa Kalnciema vai Tukuma šosejām. Pamazām piešaujos. Kilometri gan krājas pārāk lēni. Vienreiz pie Tukuma-Engures krustojuma nobraucu malā. Pēc brīža pieskrien pārbijies autoinspektors. Viņam licies ka nokritusi raķete, tādu uz riteņiem viņš redzot pirmo reizi.
7.septembrī Igaunijā-Valgā norisinās PSRS čempionāts motokrosā ar blakusvāģiem. Kā būtu ja „nošautu divus zaķus”-iekrātu kilometrus un redzētu mačus... esmu Valgā pāris simtu metrus no trases. Bet te mani arestē vietējais šerifs. Esmu bijis neprātīgs- man nav līdzi nekādu piederības dokumentu par formulu. Abi nevaram vienoties un šķiramies līdz rītam. Esmu neapskaužamā situācijā – kombinezonā ar ķiveri rokās un citā republikā. Laimējas tikt kādā līdzjutēju autobusā no Tukuma. Nākošajā rītā abi ar Braubiču ar mana šefa Volgu un papīriem braucam uz Valgu. Tur atkal uz vietas nav mans pāridarītājs. Beidzot mums milicijā atrodas līdzcilvēki un atdod mantu. Tikai, lai nebraucam, bet līdz robežai velkam striķī. Tā arī izdarām. Esam laimīgi izsprukuši no igauņu nagiem un klāt pieauguši 440 km.
9.septembris. Esmu ieradies Biķernieku sporta bāzē, lai notestētu tās asfaltu. Oficiālais laiks ir nokavēts, bet trases saimnieks Kiope, pēc apsolīšanas, ka nedošu grīdā, divus apļus atļauj nobraukt. Pirmais ir apbraukts. Jā tā nav vairs parasta šosejas mašīna – te jau ir jāstrādā. Pēdējā taisnē spiežu pedāli grīdā. Ir taču jāuzzin, kā tām lietām jābūt. Un jau pirmajā līkumā izlidoju no trases. Zāle, tad krūmi. Palekdamies atgriežos uz asfalta. Galvā virmo jocīgas domas. Vai esmu iekāpis nepareizos ratos? Es taču nevarēju savākt mašīnu. Toreiz man neienāca prātā, ka vaina ir parastajās ielas mašīnu riepās, taču citas mums toreiz nebija.
10.septembris. pirmie oficiālie treniņbraucieni. Arnolds Dambis kā treneris ar sporta „Žiguli” pa priekšu – es pēdiņās. Velku līdz, bet tad kaut kas nav kārtībā ar ātrumkārbu. Ir iesprūdis 2.ātrums un ārā nav dabūjams. Boksos dabūjam ārā. Man šajā sporta veidā nokārto II sporta klasi, bet sacīkstes ir augsta ranga. Dalību var ņemt tikai sākot ar I sporta klasi. Arnolds izsit cauri un mani pielaiž pie oficiālo apļu veikšanas. Saka, tad jau redzēs.
12.septembris. Obligātie pieci apļi. No 28 dalībniekiem esmu 23, tieku pielaists.
14.septembris. Šodien pirmo reizi ņemšu dalību starp 24 braucējiem startā. Izvietojamies uz starta. Priekšā man daudz braucēju. Iedegās sarkanā gaisma un asfalts sāk drebēt. Iekabinu pirmajā ātrumā. Zaļais! Metos uz priekšu. priekšā ir aizsnaudušies. Rauju pa malu garām. Atceros gan, ka pirmos 30 metrus to it kā nevarot darīt, bet ko guļ? Diviem esmu garām. Tālāk iet juku jukām līdz klāt atkal tā vaina ar otro ātrumu. Nedabūju ārā. Braucu boksos, lecu ārā un ceļu uz domkrata. Eļļu ārā, vāku nost. Izkabinu neitrālā, visu atpakaļ. Lecu atkal formulā un uz priekšu. Pēdējā aplī vēl paspēju diviem tikt garām. Finišs. Mans pirmais ir noticis.
25.-26.septembris. gatavojos piedalīties nākošajās Vissavienības sacīkstēs „Dzintara Volga”. No rīta mandātu komisija, 12.00 brīvie treniņi. Veicot otro apli, karstā eļļa, kas plūst uz radiatoru pārrauj plastmasas cauruli. Dūmos un eļļas tvanā rauju malā un skrienu meklēt citu šļauku. Kvalifikācijā izcīnu 12.starta vietu.
27.septembris. 15.00 ejam uz starta zonu. Un atkal mani vajā tā pati nelaime. Dēļ otrā parnesuma divas reizes jādodas boksos ķeksēt to ārā. Mēģinu to vairs nelietot. Uzrādu pat ļoti labus apļus, bet divus apļus pirms finiša tomēr ieāķēju un tā ar otro arī finišēju. Esmu astoņpadsmitais. Neviens nevar man izskaidrot, kas par vainu, bet baigi gribās vēl braukt. Uzzinām, ka pēc nedēļas Minskā notiek viņu tradicionālā rudens gonka „Zolotaja osenj”. Trijatā- es, mehāniķis Janka Gailis un pārstāvis Anatolijs ceturtdien 6.00 no rīta uzņemam kursu uz baltkrievu zemi. 16.00 jau iebraucam Minskā. Ilgi maldāmies pa lielo pilsētu. Šeit ne visiem interesē autosports, tādēļ „Borovaja” trasi nākas meklēt ilgi. Mandātu komisijā uzzinu, ka manā klasē pieteikti jau 29 censoņi. Atkal esmu ar savu 2.sporta klasi zem jautājuma zīmes. Sābri ir labsirdīgi un tieku pie treniņiem pielaists. Ir jau rudens un smidzina lietus. Uzvelkam mežmalā teltis, šur tur deg ugunskuri. Sakuram arī savu lodlampu, uzliekam katliņu un Jānis šmorē buka gaļu, kuru uz šosejas izgriezām no ādām. Kāds bija notriecis un citi pāri skrējuši- diezgan plakans bija, Kad špeize bija gatava, uzradās Jūlijs Vinte no Rīgas kluba un tik ņēmās slavēt, ka gandrīz palikām bešā.
3.oktobris. Piesakām komandu no Jūrmalas. Jānis Ruštāns ir palienējis F-4 formulu no Ādažu kluba. Rīta agrumā un drēgnumā sākas zvērīgā štance. Viss grūtums tiek mūsu ēļļas maksim”jankam, jo viņš labi pārzina motorus un ātrumkārbas. Šajā trase nekam neder mana ātrumkārba. Te ir gari, taisni gabali. Jānis burās ap zobratiem. Uzliek „smagāku” 5.ātrumu, bet atkal par smagu. Aizbraucam starta izcīņas apļos. Man 14.laiks un tieku pielaists sacensībām. Visu dienu līst lietus. Janka sakrauj atpakaļ rūpnīcas varianta zobratus. Visi esam slapji līdz ādai un trīcam, arī „švirlaks” nelīdz. Kaut kā pārguļam, bet no rīta tas pats. Sākam kārtoties startam. Visgrūtāk ir iesēsties slapjajā sēdeklī. Lietus pieņemas spēkā un tiesneši kavējas ar startu jau kādas 10 minūtes.

Turpinājums sekos...
Fotogrāfijas / Photos