Viktors Tjaguņenko bija viens no pirmajiem Latvijas pēckara sacīkšu braucējiem. Jaunībā viņš nodarbojās ar planierismu konstruktora un pilota Kārļa Skalbīša vadībā. Krustpils cukurfabrikas darbnīcās entuziastu kompānija gatavoja koka planierus ar kuriem varēja nolidot pārsimts metrus. Nereti piezemēšanās bija ne visai mīksta un planierim nolūza spārni. Vēlāk Liepājas kara ostā Viktors Tjaguņenko no detaļām montēja angļu motorlidmašīnas „Gloster Gladiator”, kuras Ulmanis bija iepircis pirms kara. Sākoties Otrajam pasaules karam, Viktors Tjaguņenko tika iesaukts Leģionā. Kara laikā viņš bija šoferis un izgāja kara gaitas bez neviena nopietna ievainojuma. Pateicoties veiksmei un nelielām viltībām izdevās izvairīties arī no nokļūšanas Sibīrijas lēģeros.
1950.gadā Viktors Tjaguņenko sāka nodarboties ar motosportu. Ar motociklu viņš aizbrauca uz Ļeņingradu, nopirka trūkstošas detaļas – rāmi, riepas, motoru un salika sev sporta motociklu. Reiz Piritas trasē tika piedzīvota smaga avārija. Gar trasi no dolomīta akmeņiem bija izveidota sēta un pēc kritiena Viktors pret to pārsita galvu. Viņam veica galvas operācija un ievietoja metāla plāksni.
Sešdesmito gadu sākumā viņu aicināja braukt ar formulām. Viņam tika sadauzīta Estonia-3 formula ar 500 cm3 motocikla dzinēju. Pēc ilgiem remonta darbiem un bruņojies ar ģipša ķiveri Viktors Tjaguņenko sāka braukt auto sacensībās. Diemžēl nav saglabājušies visi sacensību rezultāti, kurās startēja Viktors Tjaguņenko. Pirmais viņa starts bija Piritas trasē un motosportā gūtās iemaņas palīdzēja uzreiz izcīnīt 3.vietu. 
1962.gadā „Ņevskoje Koļco” trasē Ļeņingradā norisinājās starptautiskas sacensības ar PSRS, Čehoslovākijas, Polijas un VDR sportistu līdzdalību. Iepriekšējo vakaru sabraukušie sportisti pavadīja jautri. Sacensību dienā Viktors Tjaguņenko piedalījās formulas-3 braucienā ar pirmo Tallinas rūpnīcas sērijveida formulu Estonia-3. Divu braucienu summā viņš izcīnīja 3.vietu.
Sešdesmitajos gados, lai nokļūtu sacensību vietā bija jāpārvar ne mazums grūtību. Sportists reiz veicis ceļu no Rīgas līdz Tallinai naktī. Braucis ar savu sacīkšu Estonia-3, kurai lukturu, protams, nebija.
1964.gadā viņš startēja pirmajās „Dzintara Volgas” sacīkstēs Mežaparka trasē un finišēja 3.vietā starp 19 dalībniekiem.
1965.gadā Viktors Tjaguņenko PSRS čempionāta 1.posmā Ļeņingradā uzvarēja. Čempionāta otrais posms Kačergines trasē vairs nebija tik veiksmīgs, tur pārāks bija cits latvietis –Jūlijs Vinte. Kopvērtējumā Vinte kļuva par PSRS čempionu un Viktoram bija jāsamierinās ar sudraba medaļu.
1966.gadā bija līdzīgs PSRS čempionāta scenārijs. Šoreiz par čempionu kļuva Alfrēds Ābolkalns un Viktoram atkal PSRS vicečempiona tituls.
1968.gadā DOSAAF Viktoram iedalīja jaudīgāku Melkus formulu ar Wartburg divtaktu dzinēju. Pēc formulas bija jābrauc uz Maskavu. Tur stāvlaukumā zem sniega stāvēja vairākas pilnīgi jaunas Melkusa ražotās formulas un viņš varēja izvēlēties sev tīkamāko. Ar šo auto varēja sasniegt ātrumu vairāk kā 200 km/h. Arī konkurence 3.formulas sacensībās bija daudz lielāka. PSRS čempionāta 1.posmā Biķerniekos Viktors izcīnīja 6.vietu, taču 2.posmā Ņevas aplī izstājās. Dzintara Volgā Viktoram - 3.vieta.
1971.gadā Viktors Tjaguņenko ar savu veco Wartburgu piedalījās 1.formulas čempionāta ieskaitē. PSRS čempionāts sastāvēja no trīs posmiem - Minskā, Rīgā un Piritā. Pirmajā posmā Viktors izstājās, otrajā bija 3.vietā un pēdējā posmā bija sestais. Kopvērtējumā cīņa ar daudz jaudīgākām konkurentu mašīnām viņš bija 6.vietā.
1974.gadā Viktors Tjaguņenko jau startēja ar Estonia-16M formulu, kurai bija Moskvič-412 dzinējs. Kā stāstīja pats vecmeistars, tad Moskviča motors neturēja Viktora braukšanas stilu un pārsvarā pēc dažiem apļiem bija jāizstājas.
1975.gadā tomēr izdevās atrast kopīgu valodu ar neizturīgo Moskviča motoru. PSRS čempionātā četru braucienu summā Čaikas un Biķernieku trasēs Viktors Tjaguņenko kopvērtējumā izcīnīja 5.vietu. Gada beigās Viktors Tjaguņenko komandas biedriem paziņoja, ka viņš beidz sportot, jo visa nauda esot iztērēta. Maisu ar detaļām viņš atdeva klubam un aizgāja.
Šobrīd Viktoram Tjaguņenko ir gandrīz deviņdesmit gadu, tomēr enerģijas ir pārpārēm un dzīvesprieks nav zudis.